"Dzīve ir kā kino"nozīme tādu dzīvi, kurai daudz neparastu notikumu un tie notiek bezpārtraukuma... ir intrīgas, nodevība, protams love story ar striptīzu, problemas ar bērniem, narkotiki, slimības, pat nāve... Nēēēēēēē man tādu dzīvi negribas :)))

Un tas kino tā kā būtu kaut kāds etalons? Bet kino ir arī šausmu filmas, trilleri, detektīvi un salkani mīlas stāsti. Kurš tieši no šiem visiem jums liekas dzīves vērts? Neviens scenārists, neviens režisors nav spējīgs izdomāt situācijas, kas ar mums katru dienu atgadās reālajā dzīvē. Dzīve ir kaut kas daudz labāks par kino, un Oskarus, zelta palmas un citas balvas mēs saņemam daudz biežāk nekā kino slavenības. Ja gribam. Ja protam.

No manas dzīves sanāktu viena latīnamerikāņu ziepju opera, ar smiekliem un asarām... tikai beigas diez vai sanāktu laimīgas, jo vēl nav zināmas...

yamae... dabiski.. katram mums šai seriālā lielāka vai mazāka lomiņa

to
kurmite5 | 25.01.2012. - 11:28:57

Der paturēt prātā :
" tāpat ar kaimiņienēm paklačojos- kas, kur, ar ko un kad... " - satur, VISMAZ, 95% fantāziju.

Ja neesat klačojamo REDZĒJUSI PATI, tad, iespējams, vairāk par 95%.

Jo sevīšķi, ja darbība notiek <mazā ciematiņā> .

tāpat ar kaimiņienēm paklačojos- kas, kur, ar ko un kad... tad bieži vien-pie asākajiem un kolorītākajiem gājieniem- secinām, ka nemaz nevajag meksikāņus, ir pašiem savas <mazā ciematiņa lielās kaislības> ... kā teica Raimonds Pauls savā skaistajā dziesmā par kino...

Reizēm tāda bomzīsa dzives stasts ir vairak verts ka viena dizmanja plātīsanas, gribam mes to vai nee, bet visi esam saistiti, lai kads varetu spidet, kadam ir jabut fona, kads klup un spej piecelties, jo ir kas pasniedz plidzigu roku, kadam tas neizdodas labakaja gadijuma, ... sliktakaja, vinām pat neļauj mēģinat celties...
mes visi esam atbildīgi par konkreta situācija pieņemtu lēmumu, kas savukart veido musu un mūsu vēlamo vai nevēlamo lidzcilvēku dzives, ko kadam radit, vai neradit kino...
cilvēks nav vientuļa sala

Ir dzīves, kuras kā feinais kino priekš daudziem līdzcilvēkiem. Un ir tādas, par kurām izveidots kino tik pašam aktierim saistošs. Ar parādīšanu nevajag aizrauties. Gadās, ka citiem tas uzdzen tikai žāvas.

kas slēpjas zem dīvainā nosaukuma ""feino kino"",
jo... kas vienam feins, otram traka suņa murgi!

Ir jau labi, ja var parādīt savu kino, uzņemt filmu par savu dzīvi, tik ne visiem ir tādas iespējas, bet ja būtu, tad ikkatra cilvēka dzīvi varētu pārvērst kinodarbā, un nebūtu svarīgi, vai tas ir bomžuks, vai miljonārs.
Bet es mazliet citā aspektā par Dzīvi kā kino. Mēs, katrs cilvēks esam aktieri jau kopš dzimšanas. Mūsu Dvēseles taču ir iemiesojušās mūsu katra tēlā, lai šajā dzīvē atstrādātu karmiskos uzdevumus (parādus), un nav svarīgi kāds mums liekas cilvēks - labs vai slikts. Katrs spēlē savu lomu, bet mums visapkārt ir skatuve un atribūti. Režisors visiem viens, un nepavisam nav grūti iedomāties, kurš. Pēc Piedošanas likuma nav labo un slikto cilvēku, tie ir tikai tēli, bet cilvēki, kurus savā dzīves ceļā sastopam kā sliktos, būtu uzskatāmi par taviem skolotājiem. Šis ir mans subjektīvais viedoklis par Dzīvi kā kino.