Divu, ļoti nopietnu un vērtīgu diskusiju, kuru autores ir Haijama un Leduszieds, kā arī komentētāju viedokļus pārdomājot, sakarā ar vecuma krīzi īsi pirms 45 un pēc, apsvēru savu ieskatu, kā arī vēlos dalīties ar savu izpratni, kā atziņu.

Tik loti negribas novecot, bet no tā tak nav iespējams izbēgt, nodzīvotais gadiņš pēc gadiņa nāk ar vien tikai klāt, tā vairojot un bagātinot savas dzīves pieredzi, kuru dāsni vari dalīt bērniem un mazbērniem ar mīļumu un labestību.
Cilvēks savas dzīves laikā no dzimšanas brīža līdz savai nāves stundai, piedzīvo noteiktā vecuma krīzes, kuras nav jāgaida, tās atnāks, nejautājot - gribi vai negribi. Sagaidi ar prieku arī savu vecumu... izrādi cieņu, jo Tev taču ir paveicies! Tev ir dota šī iespēja, izdzīvot savu vecumu, kurš patiesībā ir tikai mirklis kā dāvana visai dzīvei!
Ne jau visiem tā noveicas, jo tā nāve nežēlīgi aizved sev līdzi arī jaunos, ... skumji, bet fakts- viņiem nekad nebūs iespējams izdzīvot šo vecumu. Cilvēka jebkurš vecums ir skaists, veiksmīgi ir tie, kuri prot justies sirdī jauni līdz pat ļoti sirmam vecumam, ar prieku un smaidu savu dzīvi vedot līdz kapa malai... Smaidiet priekā ar cieņu pret sirmo vecumu!