Mēs esam kā vāveres ritenī - mājas, darbs, mājas, darbs, mājas, darbs, mājas... un tā visu laiku, līdz... pazūd galvenā sastāvdaļa - darbs ārpus mājas... un tu jūties kā nekam nederīga... kā nolietota mēbele, kuru samaina pret labāku, jaunāku... un ja tajā brīdī tev nav blakus draugu, kas saprot un uz kā pleca paraudāt un izkratīt sirdi, tad esi mironis... var staigāt, ēst un kārtot dabiskās vajadzības, bet mironis ... dzīvais mironis... paldies dievam, ka man tā nebija... es gribu pateikties tam tur augšā par to, ka man ir draugi... īsti, sen zināmi, ar kuriem ir tādi podi strādāti un kuri zina, ka var ierasties pie manis negaidot un viņiem būs priecīgi, jo es arī varu tā pat...