Ielogoties
Saturs
Reklāma
estere21

Man... mūsu draudzība... likās...


Kāpēc tas tā... ? Uz pasaules satiekas divi cilvēki... Sniegpārslas pavisam lēni krīt uz zemes, un pārklāj to ar mīkstu, pūkainu segu... Nu ko Tu man devi... ? - Neko, tikai atņēmi 'Laimi"... Bet, ja var, tad lai ņem!!! Tad es ņemu mēteli, cepuri, ģērbjos un eju... Vienkārši tāpat pa ielām paklīst... Pēkšņi gribas Tavam plecam pieglaust seju - Pastāvēt tā mazliet un sacīt : 'Redzi sniegs mazām pūkainām pārslām krīt - paņem to rokā un savel piku... Tā ir cieta, man mūsu draudzība likās... Bet tad, kāds to sviež pret pelēku, ziema sasalušu asfaltu un tā... -SAŠĶĪST-   
Publicēja: estere21
Datums: 23/12/2009 20:56
Lasīts 1486 reizes
Komentāri: 2
0 cilvēkiem patīk šis blogs
Komentāri (2)
sirsnina-3 | 27/12/2009 18:14
Sievietei ir grūti, nepieķerties vīrietim, kurš viņai dāvā glāstus.
krots4 | 25/12/2009 13:22
Viena lieta ir sajust prieku no glāstiem, bet cita lieta ir pieķerties tam, ka mums šo sajūtu sniedz konkrēts cilvēks.. Ir forši sajust atkarību no sajūtām, jo tās nekad nepieviļ, kad vien sajūtam pazīstamo iekutēšanos pakrūtē :) ..bet nez vai vajadzētu justies atkarīgam no cilvēka, kas mūs noglāsta, jo cilvēki daudz retāk ir namainīgi savā attieksmē! :) ..Novēlu neielikt savu prieku sniegapikās! Labāk ielikt to glāstos! :)
Pašlaik mēs izmantojam tikai tehniskās sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu pareizu vietnes darbību. Vairāk informācijas