Manam tēvam bija gulta uz augstām kājām, plata, tieši pie apaļās krāsns... Ļoti patika tajā ieritināties. Gultai bija īpaša aura, no viņas negribējās kāpt ārā. Atceros... vasara... atvaļinājums... lauki... pēcpusdiena... es atlaidos tēva gultā... dārzā aiz atvērtā loga čabinās lietus... miera sajūta vienkārši fantastiska...

Par to rītu un spīdumu acīs... Briesmīgi... man... Piecēlusies, ne pamodusies, paskatos spogulī un redzu to, ko redzu... Kāpēc sievietes pa nakti samaitājas? Un kurš idiots/e izdomāja, skatoties uz savu attēlu spogulī apgalvot, ka ir uz pasaules visskaistākā/ais, redzot pilnīgi pretējo?

..kaut kur lasīts par to prieku... pievienojos:)