cilvēks ar sirdi un instinkta vergs... un tam pa vidu ir vesela jūra variantu...

Ne jau par pilnību iet runa, visiem mums kaut kas pietrūkst, runa ir par to, vai nu blakus ir cilvēks ar sirdi un dvēseli, vai tikai instinkta vergs, kam gan tāds ir vajadzīgs

Visu vai neko??? Kaut ka ārpus dzīves izklausās. Kas tad ir viss ???? Un vai tas, kas to vēlas ir tāda pilnība ??

nevajag mētāties no viena grāvja otrā, labi :) - Garīgums nav lieks, bet te bija jūtama bik par daudz sentimentāla romantika un tas ir tā, kā būtu paņēmis sev sunīti no ielas, kas tagad visu laiku skatās padevīgām actiņām un neatiet ne soli :) ..Ir muļķīgi veidot attiecības uz principa - visu vai neko! tas ir lemts neveiksmei , ja vien nedzīvojam uz neapdzīvotas salas bez iespējas aizlaisties :) Vīrietim noteikti vajag romantiku, bet par sevi varu pateikt, ka man labāk patīk romantika tad, kad sieviete kaila :)
Par akmens lēdiju bija pilnīgi lieki ..tas tā :)

vilksvilks, te nu es Tev piekrītu- labāk jau neiet prom,
bet par to garīgumu , nu var jau būt, ka kādam tas ir pilnīgi lieks, bet man tā baudkāre bez visu tā pārējā galīgi nav vajadzīga, vai nu visu vai neko, un ne jau zvaigznes mauksies., bet mēs dosimies turp, ir jāprot sapņot, nu nezinu, laikam esmu neglābjama romantiķe, bet cik esmu manījusi arī vīrietim vajag šīs izjūtas un tā izkaltā akmens lēdija nemaz viņu nesaista

Gribētu atgriezties.. Vai ir cilvēka dabā "atgriezties"? Varbūt labāk- neiet prom?

pārāk daudz nevajadzīga garīguma un pārāk daudz kluso nopūtu :( .. var jau pasapņot protams, bet reāli darbojas tikai tas paisums, kas sākas no mazajām lūpiņām un pavēderes siltuma :) ..un tad tālāk kāpj uz augšu un pielej pilnu galvu :) ..Es mēgināju šitā pasēdēt kopā ar pirmo mīlestību..traki forša sajūta un pilnīgi bezjēga arī..jo es viņai tāpat nebiju vajadzīgs pēc 20 gadiem, kā toreiz jaunībā, kaut tagad viņa kliedza baudā tā, ka varētu samulsināt par mani daudz biezādaināku radību.. nav jēgas sēdēt kopā un cerēt, ka zvaigzne akurāt mauksies tam par godu pelnos.. vēl un vēl gribas atgriezties tikai pie baudkāres, kura apludina gan mūsu sajūtas, gan domas :)

nevajag piesiet, varbūt vienkārši tā notiek, kad gribas atgriezries vēl un vēl, sajust plaukstu siltumu acu mīļumu, vienkārši tāpat, pasēdēt kopā un paklusēt klausīties kaķa murrāšanā, vienkārši būt līdzās

Pilnīgi piekrītu kalnasiekstai! Mīlestību nevar kā suni piesiet pie kājas. Lai labāk aizlido...

par to NE- atgriešanos piekrītu100%...

Aizmirsu piebilst-nevajag atgriezties. Nevajag vēl un vēl... Tas ir tikai egoisms, ar mīlestību nav nekāda sakara. Arī Romeo un Džuljetai viss bija tikai tāpēc skaisti, ka nebija... vēl un vēl.

Ja jau tā notiek, tad lieks ir jautājums - kādai man JĀBŪT pašai... ja nu vienīgi, jāatļauj sev būt pašai.

Tas ir reāli, ir arī piedzīvots. Pasen gan-2000.g.sākumā. Bija tā, ka nevarējām viens otram piezvanīt, jo vienmēr darījām to vienlaicīgi... Pietika iedomāties, ka būtu labi, ja viņš nāktu, un vērās durvis... Pēc kādiem gadiem viņš man teica-es zinu, ka mani nekad neviens tā nemīlēs, kā mīlēji tu...
Ikviena skaistā mīlestība kļūst par ikdienu, kad rodas kopēja saimniecība, rūpes un klapatas. Toreiz mēs nolēmām, ka visskaistāk būs to saglabāt atmiņās. Un aizgājām katrs savu ceļu. Tagad saprotu, cik gudri mēs bijām. Redzot to, kā dzīvo viņš un kāda esmu es, saprotu, ka mums iespējams bija tikai šis īsais laiks, kurš mums abiem bija ļoti, ļoti laimīgs.

varbūt tādam?????
... Kā sīrupiņš no pudeles... Bet skaisti... Dvēselei jālido... un ja ir kas iedvesmo, tad var traukt kopā pret zvaigznēm... tā, ka elpa aizraujas un sāk patīkami kņudēt pavēderē...

Skaista ir iedvesma, skaists pats lidojums, dievīgas sajūtas, pasaule sagriežas pazūd pamats zem kājām, un nekas vairs nav svarīgi ir tikai divi spārnu pāri zvaigžņotas debesis un tauriņdejas, galvenais nepazaudēt šīs izjūtas, neiemest lauku ceļa putekļos nomirt, jo tās ir ļoti trauslas un vienas izdzīvot nespēs...

Stāsts jau nebija tikai par to!!

Ak šie svaru kausi, mūžīgās diskusijas, kas vainīga un kāpēc, kā būtu ,ja būtu... gadsimtiem par to strīdās un vienalga notiek kā notiek vīrieši vaino sievietes, sievietes vīriešus, bet nez kāpēc tomēr satiekas un tad atkal vaino pie tā viens otru, bet skaistākais jau laikam ir palicis pa vidu, par to pieņemts noklusēt un pareizi laikam ir, jo tas pieder tiem diviem, kuri rīt atkal meklēs vainīgos, dziļi noslēpjot to brīdi , kad abi bija laimīgi, jo tā jau ir pieņemts vienmēr un visā meklēt vainīgos...

kādai ir jābūt man pašai?... patiesai ir jābūt!!!