Cilvēki vienmēr ir cilvēki, un viņi nekad nav tie, kas ir.Viss ko par viņiem runā jau ir pagājis.Ja runa ir par cilvēkiem, nekad nesakiet – nekad. Un tieši tādēļ viņi nav ne naktspodi, ne lenķmēri. Viņi mīl dzīvi, kas nekad nav beigusi viņiem sist pa galvu.

Cilvēka izejviela ir cilvēks.

Man nekadi neizdodas izdibināt, vai es esmu sākums vai visa gals un mērķis.Ja jau es nēesmu visa sākums, tad kapēc lai es būtu kaut kā beigas? Kas es esmu?

Es nezinu un kamēr vien būšu cilvēks nezināšu, vai mani radījis Dievs. Cilvēks ir radījis daudz dievus. Viņš radījis – lai Dievs man piedod- radījis pašu Dievu.Un kā gan Dievs ko radījis cilvēks, varētu but kas cits kā cilvēks? Viss kas saistās ar cilvēku nāk no cilvēkiem. Viss, kas nāk no cilvēkiem un ir kaut ko vērts, mērķē augstāk par cilvēkiem.

Viss ko es daru nav gandrīz nekas, un nekad nebeigšu darīt gandrīz neko.

Cilvēks ir cilvēka cietums.