Dusmas vien neko neizmaina, darbība izmaina. Vai tu izdarīji tā vai citādi, pateici jā vai nē, tas ir tas, kas izmaina notikumus. Vari stāvēt un sajūsmināties vai dusmoties, tas vien neko nemaina. Liktenis mums atvēl vairākus ceļus, teiksi - jā, viss veidosies labvēlīgi, piemēram. Pateiksi nē, notikumi virzīsies citādi.
Piespiest sevi iemīlēties nav iespējams. Jūtas, mīlestību ar prātu nevar regulēt.

Jaa, negatiivaas emocija jaadzen no sevis aaraa, bet tas ir patstaaviigs darbs ar sevi, nevis vienaa mirklii paveicams. Kad esmu nelaimiiga un raudu, nevaru sev pateikt- es esmu laimiiga, viss ir okei un taa arii justies, tad jau mees visi staigaatu laimiigi... Jaadzen no sevis sliktaas domas. Ja man ienaak praataa slikta doma, dzenu to aaraa, mekleejot iemeslus kaapeec taa nebuus vai ka tas nav tas , kas man vajadziigs... Cenšos jebkuraa situaacija atrast pozitiivo pusi, arii neveiksmee, un caurmeeraa ņemot, sanaak , Bet ir atsevišķi gadiijumi, ka tu kaa ar pieri sienaa, bet nekaa un tad liekas- nu liktenis, nespeeju izmainiit, nespeeju just savaadaak!

Negatīvas emocijas, piemēram- dusmas, bailes-, ir iespējams regulēt un atbilstoši ietekmēt likteni. Tāpat ir iespējams sev trenēt pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Ja ir runa par mīlestību,-tad jā. Tur daudzko nevar ietekmēt, vai nu tu mīli vai nē. Tomēr var mēģināt atkārtoti iemīlēties vienā un tajā pašā cilvēkā, pret kuru ilgstošas kopdzīves rezultātā jūtas ir kļuvušas remdenas.

Es varu piespiest sevi dariit to, ko cits izdariija un bija laimiigs. Bet es nevaru piespiest sevi just to pašu, juutas nav reguleejamas. Un rezultaataa, darot to pasu , ko kaads cits izdariijis ir laimiigs, es nespeeju atkaartot, jo manas izjuutas ir citas un es varu nebuut laimiiga. Taapeec uzskatu, ka likteni veido juutas nevis darbiiba. Bet juutas nevaram uz pasuutiijumu reguleet, taapeec likteni izmaniit apzinaati ir vai nu ļoti gruuti, vaio pat nav iespeejams, tas šuupulii ierakstiits.

Jūtas, emocijas, attieksme pret situāciju var būt avots, kas ietekmē cilvēka rīcību un tālāk arī likteni. Taču nevienmēr cilvēka rīcība ir balstīta uz jūtām. Zināma nozīme ir arī prātam... Ticu, ka lielos vilcienos katram ir noteikts savs Liktenis. To var koriģēt, bet pilnībā izmainīt nevar.

monk, bet kas tad ir vajadziigs, kas tad ir tas svariigais un , kas nesvariigais? Cilveeki spriež, vai vispaar ir liktenis un ja ir, vai to var reguleet. Un lai to reguleetu, jaasaprot, kas to likteni nosaka pirmkaart.

Jo skaidrāk izpratīšu savu būtību, jo mazāk kļūdu... jo taisnāks ceļš... veselība, laime...

Nav tachu vajadziibas izskaidrot to,kass ir pati juusu buutiiba...

Skaisti uzrakstīts... Bet man labāk patīk to "likteni" pagrūst kā "Force major", kad kaut kas noiet greizi.