buster | 09.04.2009. - 13:37:30 Iesaku izlasīt R.Oldingtona "Visi cilvēki ir ienaidnieki".

Kaadreiz izlasiiju laikam visas izdotaas Latviešu valodaa Remarka graamatas, nav pašas miiļaakaas, patika visas. Tad uzrandaas man taada kaa rokasgraamata aut.`Džozefs Mērfijs, Tavs zemapziņas speeks. Loti interesee zinaatniskaa informaacija par kosmosu.

papētot, kas te pārsvarā nosaukts, rodas sajūta, ka grāmatas ir tikušas izdotas tikai padomju gados. mīļie, ir taču tik daudz labu mūsdienu un agrāko laiku autoru visā pasaulē! un tie pat tiek tulkoti un izdoti latviešu valodā!

Katrai grāmatai ir sava smarža un garša!!!Un ļoti svarīga ir tā saucamā pēcgarša!!!Ja Tu grāmatu noliec plauktā ar domu,to es gribēšu turēt savās rokās vēlreiz,tad tā jau ir grāmata TEV!!!!
Lasu daudz,lasu par visu ko,veidoju savu mājas bibliotēku... Remarks,Stendāls,Bulgakovs,Turgeņevs,Puškins,Čehovs tajā ļoti labi sadzīvo ar Ezeru,Elksni,Blaumani,Ziedoni,Vācieti,Elsbergu.āpat tur var atrast Mariņinu,Kristi,KonanDoilu,Ļitviņenko,Stīlu,Robertsu,Maknotu, un t.t.
Un daudz lugu,jo pati darbojos ar tām!!!

Man mājās ir liela pasaules tautu pasaku kolekcija. Man patīk.:)

majas man ir šis tas no Remarka,Blaumanis,kaut kadas bērnu gramatinās no saviem un puikas laikiem laikiem..un visadas enciklopedijas ir visu parējo var paņemt biblioteka un izlasit..
ak ja Bībele ari man ir..bet nelasu..

Es atceros, ka beerniibaa shausmiigi patika graamatas no seerijas Polianna - par baarenju meiteniiti.. Tas dziivesprieks un gaishaa uztvere jebkuraa dziives situaacijaa - ir lipiigs!
Un veel Dz.Vebsteres Garkaajteetinjsh - shausmiigi miilja..

jā, genis, jā - tieši tā. un sižets reizēm ir pat tik veiksmīgi aizmirsts, ka arī otro reizi vari lasīt un baudīt kā no jauna. bet emociju atmiņā paliek sajūtas, ko grāmata deva - trauksme, smeldze, miers, līdzpārdzīvojums, smiekli... utt. tās neaizmirstas.

adaliina > es automātiski nevācu svešas emocijas...

Nu, nobeiguma frāze gan ir ģeniāla, to es atzīstu - Dzimtas pirmo pārstāvi peisies pi koka, bet pēdējo apēdīs skudras. Viss.

"Simts vientulības gadi" atgādina Pikasso un Dali gleznas. Grāmata ļoti "krāsaina un daudzšķautnaina".

Es toties tos Simt gadus izklasīju divās dienās - un man radās pamatotas aizdomas, ka Nobela prēmijas piešķir politisku apsvērumu dēļ.

Adalīna,
Jāāāā?!!!
Muntes "Stastu par Sanmikelu" vairāk par pirmajām 20 lappusēm nevarēju izmocīt! Garlaicīgi!

Žužu - mēs tūlīt sastrīdēsimies!

Mani tā Hosē Arkādio, Amarantu un Remediosu plejāde dabesīja.

Regīnas Ezeras dabas aprakstus pilnīgi var fiziski sajust. Tāds plašums. Viņa ir neatkārtojama.

Mana favorīte G.G. Markesa "Simts vientulības gadu".
Parakstos zem katra vārda:
""Simts vientulības gadu" ir pirmais literārais darbs pēc I Mozus grāmatas, ko vajadzētu izlasīt visai cilvēcei. Sižeta līnijas aizsākas neilgi pēc pasaules rašanās un izved cauri mūžībai, pārskatot visu notikušo ar tādu skaidrību, attapību, viedumu un dzejiskumu, kāds būtu sagaidāms no visiem gadsimta ietvaros rakstošiem romānistiem, kur nu vēl no viena cilvēka. Gabriels Garsija Markess ir to izdarījis uzbūris lasītājam visu, kas ir absolūts, jēgpilns un bezjēdzīgs šajā dzīvē."
/Viljams Kenedijs, New York Times Book Review/

vai neesat sevī pamanījuši tādu lietu..:)) Grāmata jau sen lasīta, sižetu knapi atceraties, bet asociācijas un emocijas, kas gūtas darbu lasot, palikušas?

wieks - svešas tās emocijas ir tikai vājākajos dāmu romānos un lubenēs. Labā grāmatā emocijas automātiski kļūst par tavējām.

M.Bulgakovs""Meistars un Margarita" orģinālā valodā:)

Par daiļliteratūru man tāds dīvains uzskats, ko var izteikt ar jautājumu: Vai man vajag atkal un atkal pārdzīvot svešu cilvēku svešās emocijas?

Munte - Stāsts par Sanmikelu - gan prātam, dvēselei.

Zolā - Lurda, Parīze, Roma - apziņai, ka pasaulē ir Ļoti Pamatīgi Cilvēki.

Regīna Ezera - mana lielā mīlestība.

Un vēl daudz kas - Heriots, Darels, visādas "meiteņu" grāmatas, Harijs Poters...