Jo, kā mīlestība ceļ tevi godā, tāpat tā sitīs tevi krustā. Kā tā liek tev sazarot, tāpat tavus zarus tā apgriež.
Kā tā paceļas līdz tavai galotnei un glāsta maigās lapas, kas trīsuļo saulē,
Tāpat tā nolaidīsies pie tavām saknēm un izkustinās tās no zemes.
Kā labības kūļus tā savāc katru no jums pie sevis.
Tā kuļ tevi, lai darītu tevi kailu.
Tā vētī tevi, lai atbrīvotu tevi no pelavām.
Tā maļ tevi līdz miltu baltumam.
Tā mīca tevi, līdz tu topi lokans;
Un tad tā nolemj tevi savai svētajai ugunij, lai tu kļūtu par svētu maizi Dieva svētajā mielastā.
***
Visu to mīlestība ar tevi darīs, lai tu izzinātu savas sirds noslēpumus un caur šo zināšanu kļūtu par Dzīves sirds daļu.
***
Bet, ja savās bailēs tu meklētu vienīgi mīlestības mieru un mīlestības prieku,
Tad tev pašam būs labāk, ka tu apsedz savu kailumu un aizej no mīlestības kuļamā klona
Tajā vienmuļajā pasaulē, kur tev būs smieties, bet ne visus savus smieklus, un kur tev būs raudāt, bet ne visas savas asaras

... nu nezinu, nezinu,..vienreiz ļaušos, tikšu sagrauta, otrreiz... nez, vai trešajā reizē būšu tik atvērta un naiva...
P>S> ja nemaldos, tie ir Halīla Džibrāna vārdi...

Kā DZīVē

... un tomēr pilnu tekstu...

būtu bijis korekti norādīt arī šo vārdu autoru :)

tāda ir tā mīlestība:)

... ja mīlestība ir dieva dāvana,bet dievs mums vēl visu to labāko,tad,ja arī uz asmeņa var savinoties,tas tikai liek asinīm pēc tam ritēt straujāk un ziemeļvējā nopostīti dārzi pēc tam kuplo ar vēl lielāku spēku ...

To jau mēs visi arī darām... Sākums labs, bet beigas izlasot... neko vairs negribas :(((