Šodien nolikām ziedus pie Brīvības pieminekļa un, mirkli paklusējot, apsēdāmies uz soliņa kanāla malā un skatījāmies kā bērni baro pīles ar baltmaizi. Skatoties, prātā nāca citas domas...
    Kādā tālā vasaras vakarā māte Maija dalīja vakariņas diviem bērniem un vienā brīdī, smagi nopūšoties, klusi noteica:kā gribētos kaut mazu baltmaizes gabaliņu. Mazā 3 gadīgā Anna tūlīt pārjautāja:kas ir baltmaize? Un mamma stāstīja, ka tad, kad uz lauka izaug vārpas ar graudiem, tad tos graudus samaļ un no baltiem miltiem cep baltmaizi. Nākamais Annas jautājums:kāpēc mums tagad tās nav? Mamma skaidroja mazajai knīpai kāpēc tā un noteica: ja paliksim dzīvi un kādreiz būsim Latvijā, tad nogaršosi. Un atkal jautājums: kur ir Latvija? Mamma nopūtās... kā lai pastāsta par savu dzimteni, ja bērns ir redzējis tikai baraku, taigu un sopkas. Tad uzzīmēja uz zemes Latvijas kontūras un noteica, ka tā ir skaista zeme pie jūras un tāda tā arī iespiedās Annas apziņā uz mūžu. Un tomēr vārdi par baltmaizi toreiz bija stiprāki un kādu dienu Anna izdomāja, jo bērni pa dienu barakās dzīvojās vieni, ka jāuzrāpjas tur tai kalnā..varbūt aiz tā ir lauks ar graudiem. Uzrāpjoties, Anna ieraudzīja milzīgu kalnu ar graudiem un, daudz nedomājot, divas mazas plaukstiņas iebēra graudus kleitas kabatiņās, bet pagriežoties, pēkšņi virs sevis ieraudzīja milzu kirzas zābakus, šauteni un niknas acis. Anna sastinga un atcerējās, ka šurp nedrīkstēja nākt. Zaldāts izpurināja kabatas un lika iet uz mājām. Bet pusnaktī barakā iesoļoja zaldāti un Maiju ar bērniem nostādīja pie sienas paziņojot, ka tādus cilvēkus, kas apzog valsti, kas pie tam ir nodevēji, ir jānošauj. Māte un lielais brālis neko nesaprata, bet Anna gan. Zaldāti notēmēja... tālāko Anna neatcerējās, jo zaudēja samaņu. Vēlāk tikai tēva gudrais prāts un zelta rokas paglāba ģimeni no nošaušanas. Māte neko nepārmeta Annai, tik iemācīja ar cieņu izturēties gan pret maizi, gan citu ēdienu un arī cilvēkiem.
    Tādas un vēl citas atmiņas tagad nāca prātā Annai... kā mācījās latviešu valodu, lai citi nesmietos, kāpēc neļāva dzīvot pilsētā un ik pa laikam bija jāiet uz miliciju, cik daudzas reizies nācās savaldīt dumpinieces garu... Skumji, ka vecāki nojauta tuvojamies brīvību, bet nesagaidīja pēc visiem smagiem pārbaudījumiem. Un tomēr vecāki būs mūžīgā piemiņā ar savu vārdu un bildi Lielajā Sarkanajā grāmatā manu un daudzu citu cilvēku atmiņā kā gaiši, labestīgi, stipri un nesalauzti, kuri pirms daudziem gadiem un Līgo svētkiem vieglā vasaras apģērbā tika aizvesti Sibīrijas sniegos.
Un tādus gaišus sirmus cilvēkus, kādi bija mani vecāki, šodien redzēju Rīgas centrā...