Pacēlās priekškars, un kritiķis Dūms apmierināts konstatēja, ka uz skatuves pie sienas karājas bise.

“Ja pirmajā cēlienā uz skatuves atrodas bise, tad agri vai vēlu tai jāšauj, ” viņš atcerējies teātra mākslas likumu.
Tikmēr uz skatuves progresīvais govju slaukšanas paņēmiens nikni cīnījis ar atpalikušo metodi. Taču kritiķis nespēja iejusties šai dramatiskajā cīņā — viņš uzmanīja bisi.
Pirmā cēliena vidū slaucēja Lonija noņēma šauteni no nagliņas. “Tūlīt ies vaļā!” kritiķis aizmiedza acis. Lonija ar bises laidni pāršķēla trīs valriekstus un pakāra ieroci atpakaļ.
“Šoreiz beidzās laimīgi, ” kritiķis nodomāja, vērdamies uz bisi ar nohipnotizēta trusīša skatienu. Otrajā cēlienā atpalikušās metodes aizstāvji guva pagaidu uzvaru un divreiz ar mitru lupatu slaucīja no bises putekļus. Dūms abas reizes drošības dēļ aizspieda ausis.
Beidzot sākās trešais, izšķirošais cēliens. Govis kategoriski atsacījis dot pienu pēc vecās metodes. Bise vēl arvien karājās turpat... Neviens tai nepieskārās pat kolhoza valdes pilnsapulces laikā, kad atpalikušās metodes piekritēji atzina gan savas, gan arī svešas kļūdas un kļuva tik dedzīgi jaunā paņēmiena aizstāvji, ka iepriecinātās govis nekavējoties sāka dot tīra krējuma rekorda izslaukumus.
Priekškars nokrita, aizsegdams līdz sirds dziļumiem satricinātā kritiķa skatienam bisi, kas tā arī palika nešāvusi.
Turpat teātra zālē Dūms ierakstīja savi piezīmju blociņā iecerētās recenzijas virsrakstu: «Režisora novatorisms».
Bet bise mierīgi karājās pie sienas.
Bisei nebija ne jausmas, ka tā šajā izrādē pakārta pie sienas aiz pārskatīšanās.
/L. Avenājs, “Bise”/