"Man kājas tik vieglas un tomēr nenes, it kā es izkāpis būtu uz mēness... "
Ne nu uz mēness ne nu kā, bet tāds vispārējs vājums ir piemeties. Tā kā celīši ļimst, tā kā galviņa griežas. Tā kā ar sirdi švaki... Nu ja, pusmūža tantuks, teiksiet. Bet, ne tur tā lieta.
Es vnk esmu ienākusi skolā. Pat ne savā vecajā, bet līdzīgā. Nu labi, ne līdzīgā, bet identiskā - 1:1. Kādreiz jau tās skolas štancēja visas pēc kārtas. 
No fasādes - ieeja kreisajā pusē, tad ieejot iekšā uzreiz, taisni pa kāpnēm lejā ir garderobe, bet pa labi, pa kāpnēm augšā jau dežurants priekšā.
"Skolā iet mum ļoti patīk,
Katru rītu draugus satikt,
Patīk mums kā zvaniņš dzied,
Aicinot mūs klasē iet, klasē iet klasē iet, klasē iet... "
Ne nu patika, ne nu ko. Vajadzēja un gājām. Katru rītu. Žāvādamies. Citreiz taisni vai acis griezās uz riņķi, sēžot pirmajā stundā. Nomīdītām kājām, spiežoties pa trolejbusiem. Klausoties tantuku bubināšanā, ka "varēja jau to somu noņemt no muguras, lai citiem netraucē", jeb, tad kad tā smagā soma tika noņemta no muguras un vilkta līdz, gluži vai pa zemi, citu tantuku bubināšanā par to, "ka zeķes plēš"... Kaut kāds sviests!
" Kas tur soļo, kas tur dzied - pionieri iet! Kreiso, kreiso... "
Kaut kāds vājprāts! Atceros to sporta zāli, kur notika ierindas skates... un visu laiku pa kreisi, pa kreisi... kamēr pa visu perimetru nosoļojām. Tad kolonnas pa labi griezties, tad pa kreisi, tad bla, bla, bla..
Un tad tā baurošana. Saucās - sasaukšanās. Gribējās mieru un klusumu. Kā mežā.
"Silti vēji priežu silu glāsta"... nu varbūt silu glāsta, bet mums bija jāsēž klasē un skumju skatu jālūkojas ārā. Kā tur koki kustās un putniņi čivina.
Krēsli cieti, taisni, nevienas iedobes priekš apaļumiem. Likās, ka dibens kantains nosēdēts.
" Ejam mēs pa vienu taku, tā kā draugi iet! " Nu, tas gan tiesa, gājām ar. Pa krūmiem. Viens aiz otra. Kad stundas bastojām. Tad kad nespējām pavasarī noskatīties un nevarējām pārdzīvot, ka silti vēji priežu silu... eh! par ko vispār runāt!
Bet kaklauts gan man patika. Tas bija košā krāsā un vējā smuki plivinājās. Likās dikti svinīgi. Un uz baltas blūzes vēl feināk izskatījās.
Bet, baltās blūzes jau iezīmēja cerību staru... vienu baltu, gaišu cerību staru. 
Atceros, kā gaisā virmoja plaukstošu lapu smarža, kā kājās jau bija pusgarās zeķes, mugurā baltā blūze, silts vējiņš pūta sejā... un... un 1. maija svētki bija klāti! Tie tiešām bija svētki! Jo pēc tam jau 9. maija svētki!  Visādi akti un aģitbrigāžu uzstāšanās. Oficiālas brīvdienas. Pavasara ekskursijas. Un pēc tam jau tāda bišku slaistīšanās, bišku muļļāšanās, un tad, vasaras brīvdienas jau ar roku sasniedzamas.
Nu, kas var būt labāks pa šo! Prom no skolas un pilsētas sakarsušā asfalta.
Nē, nu bija jau skolā arī foršas lietas... laikam. Bet es par tām, droši vien,  atcerēšos maija beigās.
Bet šodien, sirds bišku sažņaudzās. Un visu dienu pa galvu viskautkādas dīvainas dziesmas jaucās.
Taisni traks var palikt!