Cik savādi ar katru no mums ir – visu laiku mēs dzīvojam tādās kā divās pasaulēs, tādās kā divās dzīvēs reizē. Viena ir tā, ko mēs ļaujam citiem redzēt. Par to mēs runājamies, pārspriežam un dalāmies ar citiem. Mēs atklājam un parādām citiem, kādi esam un ko domājam. Mums nav ne kauna, ne baiļu, šo dzīves daļu, šo daļu no sevis paša parādīt citiem. Tā mūsu dzīves otra daļa, tā mūsu pašu otra puse visu mūžu tiek glabāta un turēta aiz biezām, klusām sienām, aiz aizkariem. To mēs turam un sargājam šinī slepenajā kambarī kā tādu princesi, bez vēja un lietus un pasaules barguma un ļaunuma, vai kā tādu cietumnieku, kam viens dzelzs ķēdes gals ap kāju, bet otrs pie mūsu slepenā kambara biezās sienas. Un mēs to sargājam ar greizsirdīgām dusmām un niknām bailēm, ka tik kāds tur neielaužas nepamanīts.