Ja ir savārītas ziepes un asinsvados mostas gājputni.lai trauktos uz dienvidiem, kur tava sirds ir gatava pārmīt dažus vārdus ar prātu, izmanto mirkli un runā.Runā varavīksnes platumā, ielūkojies sevī dziļi neliekuļoti, patiesi, un tu ieraudzīsi krāsu krāsas-apņemšanos, cerību, šaubas, apnikumu, kārdinājumus, nemieru arī vilšanos un sāpes.Tādas sāpes, ka spēka knapi pietiek čukstiem.Arī nocietināšanās, iedomība un vientulība tev nav sveša.Tu konstatē-kaut kas pietrūkst... tevī nav Brīvības.Tu nojaut tās tuvumu un klātbūtni, bet īsti netiec tai klāt, jo sirds ir ienaglota.Tā tas turpinās ilgi, ilgi.Līdz pēkšņi kādu dienu... tu pacel no zemes kausu, ko atstājis kāds gans.Maigu neredzamu roku pieskāriens.Ap savu kaklu jūti apliktu zvaniņu.Izrādās tu esi aita, kas vairs neuzticas ne savam, ne citu aitu stulbumam.Tu paklausi un uzticies tikai zvaniņa skaņām, kas liecina par mīlestību.Tādu mīlestību, kurai nav nomales, kurai nav priekšpilsētas.Šī mīlestība ir pilsēta, kurai ir tikai centrs.Tai tuvojoties, acis pamazām kļūst redzīgas un sirds top atkal dzīva.Zvaniņš ir uzticams ceļa biedrs.Tas vienīgais palīdz irties rasas virzienā... tavas brīvības, tavas dvēseles māju virzienā.