Kaisle ir kā vilku barvede - ar sarkanu rīkli, asiem, smailiem zobiem un spīvu smaku. Nāves apzīmogota, salkstoša un plēsonīga.
... Viņš remdēja salkumu rotaļīgi, bet alkaini. Iegrima viņā smaidīdams. Klusi un baudkāri. Kā vecs kalns, kurš slāpē atbalsi, lai neaizbaidītu sauli. Vai kā pār debesīm slīdoši mākoņi, kas negrib notraukt nakts rasu no brūklenēm vai izbaidīt mazos ērglēnus klints plaisā.
    Viņa bija varena upe, kas vadīja laivu ar spēcīgu, viļņus šķeļošu korpusu. Tās priekšgals pārvarēja krāces un akmeņus. Upes krasti bija kāri un negausīgi, tie asi berzās gar laivas sāniem.
     Priekšā mutuļoja ūdenskritums, laiva strauji tuvojās, bet pirms pēdējās krāces upes gultne pavērās un ierāva laivu dziļumā.
     Smilšu sēres bija tikai čuksti. Ūdens dārdēja un šalca, bet krasti joprojām bija salkstoši. Tad viņš dzina laivu atkal augšup. Ar ķīli pret debesīm, bez airiem. Tikai ar gribu un spēku. No krasta lēca liels dzīvnieks. Dziļš un briesmīgs kodiens.
    Tad viņu aizrāva ūdenskritums.