Tagad ir grūti iedomāties, ka es reiz biju mazs, bezpalīdzīgs un pilnīgi atkarīgs no kāda cita. Bet es tāds biju. Un šis kads cits biji tu mamm. Arī pirmo taurenīti man parādīji tu, un tu mudināji pacelt acis pret debesīm. tu palīdzēji man spert pirmos soļus. Tu biji pirmais cilvēks, kam es uzsmaidīju. Ar bezgaldaudziem skūpstiem tu mani izveidoji tādu kāds esmu.Tu man iemācīji svarīgāko, ko der zināt šai pasaulē. Tu mani iemācīji, kā visgrūtāko dienu nvar pārdzīvot. pat tad ja dabū pilnu vēderu ar cepumiem un pienu. Paldies, ka sauci mani par enģelīti, kaut arī pašam šķiet, ka es nebūt tāds nebiju.Paldies, ka devi man iespēju nokļūt tur, kur es gribēju. Paldies. ka devi man iespēju izspēlēties ar tavām vērtīgākajām mantām un vārdi "nu, vai es tev neteicu" neskanēja nemaz tik bieži, cik es to biju pelnījis. paldies, ka nenogurusi ņēmi mani opā, vai arī lai es tālāk varētu redzēt. Paldies, ka allaž meties mani glābt līdz ko es ieraudājos, un atsaucies uz katru manu brēcienu "Es gribu pie mammas!". Tu vienmēr zināji kurus vārdus teikt un kurus noklusēt. Paldies, ka iedvesi man, ka spēšu sasniegt visu ko vēlos. Ja tu zinātu cik daudz man devis tas, ka es zināšu, ka esi man blakus. Bet prātīgi apdomājot, rādās, ka tieši es esmu tas kam jāsaka: "Piedod!". Piedod par tām reizēm. ka lioku tev raudāt, par bezmiega naktīm, piedod, ka visjaukākā bradāāsana pa peļķēm sanāca tad, kad biju saģērbts "labajās drēbēs".vai  visu laiku čīkstēt "Man gribas ēst!" vai "Kur pazudis mans lācītis?!"  Bet tagad es varētu taurēt pa visu pasauli: "Mana mamma ir vislabākā!". Jo tu patiešām tāda esi!