beata
La vita è bella.
[color=#333333]
Šodien vēroju kā puikas dārzā lidināja radiovadāmos modeļus. Interesanti. Uz brīdi likās, ka dārzā ik pa brīdim nolaižās NLO.
Visiem līdzi priecājās kāda puiša mazais dēlēns. Skaļi smejot, skriedams pakaļ kvadrokopteriem, lēkādams un priecādamies par notiekošo. Lielu prieku sagādāja palēcieni, tajās vietās, kur uz zāles vēl bija palikuši izkaisītie dolomīta milti... kā palecas, tā balts mākonis paceļas gaisā. Jautri.
Kādā brīdī pamanīju, ka puisēns aizskrējis uz pašu dārza galu un tur kaut ko uzmanīgi vēro, ik pa brīdim paskriedams uz priekšu. Tad atkal uzmanīgi noliecas un pēta. Un tad es pamanīju, ka viņš vēro baltu taureni, kurš lido un nolaižas, lido un atkal nolaižas uz zāles. Tad ņēma un aizlidoja pavisam. Un puika palekdamies skrēja atpakaļ pie tēta.
Skatījos un domāju... cik ļoti patiess spēj būt bērns un priecāties par visu. Vnk tāpat. Vnk priecāties. Priecāties par tehnikas sasniegumiem un par baltu taureni. Par zaļu zāli un dolomīta miltu atlikumiem zāle. Viņš redz un dzird visu, kas notiek apkārt.
Un tad padomāju par to, cik ļoti izdomas bagātam jābūt pieaugušajam cilvēkam, lai attaisnotu savu kurlumu un aklumu.
Lai stāstītu par to, ka nav laika priecāties par visu feino visapkārt, jo jāiet uz tirgu pēc kartupeļiem, jārok dārzs, jāravē puķu dobes, jāgādā malku ziemai. Beigu beigās, Āzijā krīze un Austrālijā plūdi... par ko vispār priecāties! Lai priecājas tie... tie, kuriem nav nekādu rūpju un raižu.
Es pat iedomājos to rūpju rievu cilvēka pierē, kad viņš to stāsta.
Tad, kamdēļ jāravē tā dobe, ja nespēj priecāties par tur izaugušo puķi? Saber akmeņus un miers. Ne jāravē, ne jāpļauj, ne jālaista.
Tajā brīdī atcerējos jaunības dienu anekdoti par nīlzirgu upes dibenā.
Guļ nīlzirgu papus un laiski laiž burbuļus. Pietek mazais nīlzirdzēns un sauc - tēti, tēti, piepūt, lūdzu manu balonu!
Uz ko papus dusmīgi atbild - jā, jā, tūlīt tētis metīs visus svarīgos darbus pie malas un ar visādiem niekiem nodarbosies.
Krieviski gan izklausījās labāk.
Sanāca smiekli.
Nosmējos un turpināju rakt tomātu dobi. Raku un dzirdēju, ka putniņi čivina kā traks. Sajutu saldo ziedu smaržu no kaimiņu koka... Baudīju saulīti un sajutos laimīga. Laimīga par to, ka neesmu kļuvusi ne akla ne kurla . Ka, pat rokot dārzu, dzirdu un redzu un sajūtu to jauko, kas notiek apkārt. To, dēļ kā dzīve ir tik skaista.
Nu jā... un vēl otra dobe arī jāuzrok...
Šodien vēroju kā puikas dārzā lidināja radiovadāmos modeļus. Interesanti. Uz brīdi likās, ka dārzā ik pa brīdim nolaižās NLO. Visiem līdzi priecājās kāda puiša mazais dēlēns. Skaļi smejot, skriedams pakaļ kvadrokopteriem, lēkādams un priecādamies par notiekošo. Lielu prieku sagādāja palēcieni, tajās vietās, kur uz zāles vēl bija palikuši izkaisītie dolomīta milti... kā palecas, tā balts mākonis paceļas gaisā. Jautri.
Kādā brīdī pamanīju, ka puisēns aizskrējis uz pašu dārza galu un tur kaut ko uzmanīgi vēro, ik pa brīdim paskriedams uz priekšu. Tad atkal uzmanīgi noliecas un pēta. Un tad es pamanīju, ka viņš vēro baltu taureni, kurš lido un nolaižas, lido un atkal nolaižas uz zāles. Tad ņēma un aizlidoja pavisam. Un puika palekdamies skrēja atpakaļ pie tēta.
Skatījos un domāju... cik ļoti patiess spēj būt bērns un priecāties par visu. Vnk tāpat. Vnk priecāties. Priecāties par tehnikas sasniegumiem un par baltu taureni. Par zaļu zāli un dolomīta miltu atlikumiem zāle. Viņš redz un dzird visu, kas notiek apkārt. Un tad padomāju par to, cik ļoti izdomas bagātam jābūt pieaugušajam cilvēkam, lai attaisnotu savu kurlumu un aklumu.
Lai stāstītu par to, ka nav laika priecāties par visu feino visapkārt, jo jāiet uz tirgu pēc kartupeļiem, jārok dārzs, jāravē puķu dobes, jāgādā malku ziemai. Beigu beigās, Āzijā krīze un Austrālijā plūdi... par ko vispār priecāties! Lai priecājas tie... tie, kuriem nav nekādu rūpju un raižu.
Es pat iedomājos to rūpju rievu cilvēka pierē, kad viņš to stāsta.
Tad, kamdēļ jāravē tā dobe, ja nespēj priecāties par tur izaugušo puķi? Saber akmeņus un miers. Ne jāravē, ne jāpļauj, ne jālaista. Tajā brīdī atcerējos jaunības dienu anekdoti par nīlzirgu upes dibenā.
Guļ nīlzirgu papus un laiski laiž burbuļus. Pietek mazais nīlzirdzēns un sauc - tēti, tēti, piepūt, lūdzu manu balonu!
Uz ko papus dusmīgi atbild - jā, jā, tūlīt tētis metīs visus svarīgos darbus pie malas un ar visādiem niekiem nodarbosies.
Krieviski gan izklausījās labāk.
Sanāca smiekli. Nosmējos un turpināju rakt tomātu dobi. Raku un dzirdēju, ka putniņi čivina kā traks. Sajutu saldo ziedu smaržu no kaimiņu koka... Baudīju saulīti un sajutos laimīga. Laimīga par to, ka neesmu kļuvusi ne akla ne kurla . Ka, pat rokot dārzu, dzirdu un redzu un sajūtu to jauko, kas notiek apkārt. To, dēļ kā dzīve ir tik skaista.
Nu jā... un vēl otra dobe arī jāuzrok...
Publicēja: beata
Datums: 01/05/2015 18:35
Lasīts 1728 reizes
Komentāri: 1
Datums: 01/05/2015 18:35
Lasīts 1728 reizes
Komentāri: 1
8 cilvēkiem patīk šis blogs
beata
| 08/08/2016 12:16
Vakar redzēju divas varavīksnes blakus. Skaisti bez gala. Sajūta tāda, ka sirds palecas no sajūsmas. Līdzīgas sajūtas bija, kad naktī minos miglai cauri. Redz kā dabā ir - viss skaisti, vienkārši un pats no sevis - nodomāju un turpināju dzert kafiju, sēžot uz balkona. Mierā un klusumā. Tikai kaut kur tālumā bija dzirdama mašīnu motoru dūkoņa. Interesanti, vai no auto varavīksne arī bija redzama, jeb es biju izredzētā?
Pašlaik mēs izmantojam tikai tehniskās sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu pareizu vietnes darbību. Vairāk informācijas
© Tauta.lv 2024
Kontakti |Reklāma |Lietošanas noteikumi |Privātuma politika |Lejuplādēt lietotni