Mēs atkal, atkal runājām par skaļu,


Un balsī nebij prieks, bet kautkas samelots,
Tas kāpu pīlādzis bij pārpilns rūgtām ogām,
Krasts vilkupriedes saknēm režģos samezglots.
Bet vējš par baltām smiltīm un dzintargraudiem melsa,
Tā meloja, ka pēkšņi kļuva kauns,
Un gribējās lūgt jūru, lai tā iesāk vētrai dziedāt,
Lai melu runām vaļu neatļauj.
Mēs ilgi bijām smējušies par skaļu,
Cits citam sīkus niekus steidzot pastastīt.
Bet vajadzēja sakni atrast dziļai bēdai
Un to caur trejdeviņām moku siekstām dzīt.
Tad atzīsties- ir pīladžogu rūgtums dienām,
Un dzintars šajā krastā sen vairs redzēts nav,
Ne jau vēja, bet no asarām sāp acis,
Un sirdi smacē savs un citu kauns.
/Skaidrīte Kaldupe/