beata
Ak šīs kaislības
Negribu dzīvot viņam, gribu mirt tevis dēļ! Nu, vai nav traka tā sieviete? Var jau to visu atrisināt mierīgākā ceļā.
Kā līdz tam nonāca? Nu, tas ir garš stāsts. Un vēl pa vidu tam visam, viņa taisījās iet klosterī, jo uzzināja, ka mīļotais kritis kaujas laukā.
Ja mīļotā nav man blakus, tad man ne ziediņš pļavā, ne saule laukā nedos prieku - tā viņa apgalvoja. Bet tad izrādījās, ka tā ir kļūmīga informācija un mīļotais ir izdzīvojis pēc smagiem ievainojumiem. Nu, priecīgi bija bez gala abi, kad satikās. Nu, labi ka tā. Ka nepaspēja vēl atdoties Dievam. Vai tad vajag uzreiz tik radikāli... klosterī mesties?
Bet izrādījās, ka viens cits vīrietis arī met acis uz viņu. Nu, to sievieti, ne karavīru. Un kļuva dikti greizsirdīgs. Un kad mīlnieks nokļuva pie viņa gūstā, nolēma to piebeigt.
Bet tad uzradās sieviete un piedāvāja barteru - viņa atdosies viņam un kļūs sieva, bet vīrietis atbrīvos karavīru.
Laikam vīrietis ļoti gribēja parādīt savu varu vai rozā brilles bija... Nu piekrita viņš. Nesaprotu, uz ko cerot. Viņš taču ļoti labi apzinājās, ka sievietes domas un sirds ir pie tā otra. Kāpēc tādu odzi sev blakus ņemt? Un sievietēm taču nevar uzticēties.
Un raugi, kamēr viņš aiziet atbrīvot gūstekni, dāma ņem un iedzer indi(ar lēnu iedarbību).Kā dāmīte teica - nonākšu viņa rokās jau auksta. Vispār jau bezkaunīgi un negodīgi.Tādas jau ir tās sievietes - viltīgas.
Atbrīvotais karavīrs labā omā dodas prom un... saskrienas ar savu sirdsmīļoto. Ak!! Tik uzzinot, ka viņa ir panākusi šo atbrīvošanu, kļūst aizdomīgs.
Un pret ko tu samainīji manu brīvību, Mh?! Āā!!! Tu nodevi mūsu mīlestību?! Ak tu nolādētā!! - viņš kliedz un nemaz nelaiž sievieti pie vārda. Un tikai tad kad viņa jau ļimst, sāk interesēties, kas tad ar viņu noticis, ka tāda vārga?
Un tad viņa tos vārdus teica - Negribu dzīvot viņam, gribu mirt tevis dēļ. Tiešām, tikai tad, kad ar mietu pa pieri, tad tie vīrieši saprot. Tad nu gan vīrelis sāka vaidēt un izmisis raudāt.
Nu, un tad jau ieradās tas otrs un saprata, ka dāmīte viņu apčakarējusi. Un dusmās nošāva karavīru. Beigts un pagalam.
Nu trakas lietas!!!! Kaislības vēl lielākas kā mūsdienu seriālos.
Ir jau saprotama lielā mīlestība un upurēšanās otram. Bet mūsdienās jau varētu pavisam vienkārši - apprecēties ar to otru, to, kuru nemīli un pa kluso satikties ar to pirmo, kurš sirdij tik tuvs. Apprecēties, ja jau tāds muļķis, ka piekrita, zinot, ka nav mīļš. Apprecēties un padarīt tā vīrieša dzīvi par elli.
Un tas otrs... Histēriķis. Kāpēc vīriešiem, kļūstot greizsirdīgiem, aiziet ciet širmis? I ne klausās otrā, i neko. Un tad, tikai tad, kad sieviete jau ir tuvu ģībonim vai miršanai, tikai tad sāk uzklausīt viņu. Vai nevarēja vienkāŗši priecāties par savu brīvību? Un apskaut mīļoto un vienkārši pateikt mīļu paldies?
Dīvaini tomēr tie cilvēki. Gan agrāk, gan mūslaikos.
Bet, beigu beigās priekšskars aizvērās un tie beigtie cilvēki piecēlās, pārģērbās un aizgāja mājās. Nu un, es arī.
Redz, tāds nu bija tas "Trubadūrs". Vētrains un skaļš. Bet visām kaislībām pāri jaukā Verdi mūzika
Feini
Kā līdz tam nonāca? Nu, tas ir garš stāsts. Un vēl pa vidu tam visam, viņa taisījās iet klosterī, jo uzzināja, ka mīļotais kritis kaujas laukā.
Ja mīļotā nav man blakus, tad man ne ziediņš pļavā, ne saule laukā nedos prieku - tā viņa apgalvoja. Bet tad izrādījās, ka tā ir kļūmīga informācija un mīļotais ir izdzīvojis pēc smagiem ievainojumiem. Nu, priecīgi bija bez gala abi, kad satikās. Nu, labi ka tā. Ka nepaspēja vēl atdoties Dievam. Vai tad vajag uzreiz tik radikāli... klosterī mesties?
Bet izrādījās, ka viens cits vīrietis arī met acis uz viņu. Nu, to sievieti, ne karavīru. Un kļuva dikti greizsirdīgs. Un kad mīlnieks nokļuva pie viņa gūstā, nolēma to piebeigt.
Bet tad uzradās sieviete un piedāvāja barteru - viņa atdosies viņam un kļūs sieva, bet vīrietis atbrīvos karavīru.
Laikam vīrietis ļoti gribēja parādīt savu varu vai rozā brilles bija... Nu piekrita viņš. Nesaprotu, uz ko cerot. Viņš taču ļoti labi apzinājās, ka sievietes domas un sirds ir pie tā otra. Kāpēc tādu odzi sev blakus ņemt? Un sievietēm taču nevar uzticēties.
Un raugi, kamēr viņš aiziet atbrīvot gūstekni, dāma ņem un iedzer indi(ar lēnu iedarbību).Kā dāmīte teica - nonākšu viņa rokās jau auksta. Vispār jau bezkaunīgi un negodīgi.Tādas jau ir tās sievietes - viltīgas.
Atbrīvotais karavīrs labā omā dodas prom un... saskrienas ar savu sirdsmīļoto. Ak!! Tik uzzinot, ka viņa ir panākusi šo atbrīvošanu, kļūst aizdomīgs.
Un pret ko tu samainīji manu brīvību, Mh?! Āā!!! Tu nodevi mūsu mīlestību?! Ak tu nolādētā!! - viņš kliedz un nemaz nelaiž sievieti pie vārda. Un tikai tad kad viņa jau ļimst, sāk interesēties, kas tad ar viņu noticis, ka tāda vārga?
Un tad viņa tos vārdus teica - Negribu dzīvot viņam, gribu mirt tevis dēļ. Tiešām, tikai tad, kad ar mietu pa pieri, tad tie vīrieši saprot. Tad nu gan vīrelis sāka vaidēt un izmisis raudāt.
Nu, un tad jau ieradās tas otrs un saprata, ka dāmīte viņu apčakarējusi. Un dusmās nošāva karavīru. Beigts un pagalam.
Nu trakas lietas!!!! Kaislības vēl lielākas kā mūsdienu seriālos.
Ir jau saprotama lielā mīlestība un upurēšanās otram. Bet mūsdienās jau varētu pavisam vienkārši - apprecēties ar to otru, to, kuru nemīli un pa kluso satikties ar to pirmo, kurš sirdij tik tuvs. Apprecēties, ja jau tāds muļķis, ka piekrita, zinot, ka nav mīļš. Apprecēties un padarīt tā vīrieša dzīvi par elli.
Un tas otrs... Histēriķis. Kāpēc vīriešiem, kļūstot greizsirdīgiem, aiziet ciet širmis? I ne klausās otrā, i neko. Un tad, tikai tad, kad sieviete jau ir tuvu ģībonim vai miršanai, tikai tad sāk uzklausīt viņu. Vai nevarēja vienkāŗši priecāties par savu brīvību? Un apskaut mīļoto un vienkārši pateikt mīļu paldies?
Dīvaini tomēr tie cilvēki. Gan agrāk, gan mūslaikos.
Bet, beigu beigās priekšskars aizvērās un tie beigtie cilvēki piecēlās, pārģērbās un aizgāja mājās. Nu un, es arī.
Redz, tāds nu bija tas "Trubadūrs". Vētrains un skaļš. Bet visām kaislībām pāri jaukā Verdi mūzika
Feini
Publicēja: beata
Datums: 27/02/2015 19:10
Lasīts 2047 reizes
Komentāri: 6
Datums: 27/02/2015 19:10
Lasīts 2047 reizes
Komentāri: 6
2 cilvēkiem patīk šis blogs
dumpigais
| 02/03/2015 22:54
Mmmjaaaaa , kā var aprecēt sievieti, kuras sirds un domas ir tālu no tevis
beata
| 02/03/2015 23:00
Nu nezinu gan. Bet melodramatiski gan:)
spare1
| 01/03/2015 18:19
Ja tas līdzīgz zemāk minētajam... iespaidīgi
https://www.youtube.com/watch?
v=pviloznf7fi
beata
| 28/02/2015 11:59
Ja kas, Rīgas Krievu teātrī redzēju stāstu par dzīvi. Īsti atbilstošu mūsdienām. Nu ļoooti reālistisks sižets:) Galvenajā lomā Arnis Līcītis.Bija iespēja atcerēties pusaudža gadus, kad vēl eksistēja Jaunatnes teātris.
Tas bija Alana Milna "Ceļš uz Duvru". Tas ir tas pats Milns, ka Vinniju Pūku uzrakstīja. Var labi iesmīnēt.
Un nekādas mūzikas un dziedāšanas. Un nekāda salkana sižeta, tikai un vienīgi īsta dzīve. Tas tā, ja nu kas:)))
babulis
| 28/02/2015 09:50
Klasika... ja tā kompakti stāsta-- tad lielākā daļa to šedevru ir itin pabaismīgi--- līķu kaudzes, intrigu čupas, trakie un vēl trakākie... un pāri visam- mīlestība, kā attaisnojums vismelnākajiem darbiem...
murminators
| 28/02/2015 09:38
Es nesapratu, tas kādas izrādes satura apraksts?
beata
| 28/02/2015 09:45
Jā, Murminator. Tas ir aptuvens satura atstāstījums manā gaumē:) Plus, pārdomas.
pjero-de-nice
| 28/02/2015 10:12
Tā ir labi domāta pamācība "kā nevajag darīt" ieterpta daiļā dzejā un notīs. Tādas laika gaitā gudri cilvēki ir daudzas radījuši. Gan Šekspīrs "Romeo un Džujeta", gan šī, gan mūsu pašu Rainis ar savu "Mīla stiprāka par nāvi" gan arī, ja labi pameklētu, vēl kāds strēķītis atrastos. Bet cilvēki ir un paliek cilvēki. Viņi izlasa, noskatās, noklausās, novaimanājas "nu kā nu tā var" un un pēc brītiņa paši atkal dara tieši tāpat.
beata
| 28/02/2015 10:20
Man jau liekas, ka gluži otrādi. Stipri šaubos, vai mūsdienās tā kāds vairs dara. Cilvēki ir kļuvuši racionālāki.
rozani
| 27/02/2015 21:03
Feini aprakstīts.
Pašlaik mēs izmantojam tikai tehniskās sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu pareizu vietnes darbību. Vairāk informācijas
© Tauta.lv 2024
Kontakti |Reklāma |Lietošanas noteikumi |Privātuma politika |Lejuplādēt lietotni