No kāda donžuāna dienasgrāmatas :)

... ai, manas mazās sievietes... Mirdzošie stikliņi man pie kājām. Tik daudz to salasās. Kājas top smagas un grimst. Meitenes manas, putekļi manos vējos. Jūs, satiktās un svešās, kas domājot, ka kopā ar mani paceļas pāri ikdienai, vienmēr pamodās uz zemes. Čukstos pazaudēts solījums. Ak, nenāciet uz mani kā uz uguni tumsā. Apdedzināsiet spārnus un visu mūžu pa zemi rāposiet. Man nav vārda un tavējo drīz aizmirsīšu. Tu pati nāci, pati ļāvies. Un, ja pirmo reizi, tad rūgtumā pasmejies, ka nepaspēji apdrošināt savu nevainību. Vienmēr būs kāda, kas klusībā mani mīlēs, kāda, kas gribēs rotāties ar mani un vēl kāda, kas mani nīdīs. Laiku laikos es klīdīšu pa pasauli, sēdams jūsu sirdīs šaubas par savu skaistumu un izmisumu, par robežām, kuras jums nepārkāpjamas. Nemāni sevi, meitenīt, Tev mani nepaturēt.