meisija2005
Šodien V.Visockim būtu 77
Cilvēkus interesē viss – ne tikai filmas un izrādes, dziesmas un dzeja, bet arī līdzcilvēki, notikumi un sīkumi. Bet kur ir robeža cilvēciskajai ziņkārei? Kur ir robeža atmiņu izklāstam, kas vienmēr vairāk vai mazāk ir subjektīvs? Masu medijos parādās ziņas, ka nu par aktieri savas atmiņas raksta visi, kam nav slinkums vai ir vēlme nopelnīt, bet citi nenogurstoši cīnās, lai apstrīdētu šos stāstus.
Padomju vara pret mākslinieku piekopa ignorēšanas metodi – par viņu rakstīja un rādīja maz. Tomēr V. Visockis koncertēja visā Padomju Savienībā, un magnetofona lentes ar viņa dziesmām ceļoja no rokas rokā. Filma «Īsas tikšanās» uz lielajiem ekrāniem nonāca tikai 1987. gadā – 20 gadus pēc tās radīšanas. Filma «Intervence» plauktā nogulēja 19 gadus. Vara mēģināja noklusēt ziņu par mākslinieka nāvi. Par īsa nekrologa publicēšanu tika atlaists vainīgās avīzes galvenais redaktors.
[color=#404040]Aktieris precējies trīs reizes. Pirmā sieva – studiju laikā iepazītā Izolde Žukova, ar kuru pēc ilgākas kopdzīves apprecas plašās studentu kāzās 1960. gada 25. aprīlī. Jau 1961. gadā filmas «713-tais lūdz atļauju nosēsties» uzņemšanas laikā V. Visockis iepazīstas ar otro sievu Ludmilu Abramovu, bet apprecas 1965. gadā. Dēli Arkādijs (1962) un Nikita (1964). Interesanti, ka līdz 8. klasei dēliem bija nevis tēva, bet mātes uzvārds, jo Ludmila uzskatīja, ka tādējādi bērnus pasargā no baumām un skaudības – Visocka uzvārds bija pārāk pazīstams.
1967. gadā V. Visockis iepazīstas ar krievu izcelsmes franču aktrisi Marinu Vladi, ar kuru 1970. gada decembrī apprecas. Ar Marinu Vladi V. Visockis sapņoja iepazīties, kopš bija ieraudzījis viņu filmā «Burve», un panāca savu.
Līdzcilvēki raksturo V. Visocki
Izolde, pirmā sieva: «Mūsu attiecībās bija tāds kā spēles moments šī vārda labajā nozīmē – mēs interesanti un jautri strīdējāmies un vēl jautrāk salabām. Man ir ko atcerēties, un es neko nenožēloju. Man paveicās – manā dzīvē ir bijusi liela laime. Viņš prata dāvināt un ikdienu padarīt par svētkiem, turklāt viņam tas izdevās dabiski. Kaut vai tas – viņš vienmēr, pārnākot mājās, kaut ko atnesa, tas varēja būt kaut vai gaisa baloniņš, mandarīns, bet arī tas dienu padarīja īpašu. Un vēl viņš dažādus sadzīves sīkumus – izmazgātu kreklu, pasniegtu tēju – prata saņemt kā dāvanu. Nu tā, ka gribējās viņam to dāvāt vēl un vēl.»
Ludmila, otrā sieva: «Viņš nekad ne par ko nepiekasījās, nebija neapmierināts ar sīkumiem. Man visu laiku bija sajūta, ka man blakus dzīvo brīnums. Jau pirmajā tikšanās reizē es sapratu – šis cilvēks spēj neiedomājamo un neparedzamo. Es nācu vakarā uz viesnīcu un satiku iereibušu cilvēku. Es centos viņu apiet, bet pēkšņi viņš palūdza man aizdot naudu, lai norēķinātos restorānā. Naudas man nebija, bet es noņēmu no pirksta zelta gredzenu ar ametistu, dzimtas dārgumu, un iedevu viņam... »
Oksana Jarmoļņika, mākslinieka pēdējā mīlestība (viņai bija 19, viņam – aptuveni 40): «Labāk pavadīt vienu dienu ar tādu cilvēku kā Visockis, nevis visu mūžu ar kādu viduvējību.»
[color=#404040][color=#404040]
Spilgtāk par visiem Visocki esot raksturojis viņa režisors Ļubimovs – lodveida zibens. Atšķirība tikai tā, ka zibens ir īslaicīgs, bet Volodja bija zibens 24 stundas diennaktī.
[color=#404040]Es raksturoju
[color=#404040]Viņš bija pirmais mākslinieks, par kuru es, ja tā var izteikties, tajos laikos fanoju. Pamanīju dziesmu tekstu dēļ un tad nu sāku interesēties. Viņa ierakstus nevarēja dabūt. Tādi bija kaimiņiem aiz sienas un esi, ausi piespiedusi sienai, klausījos
[color=#404040]Kad dabūju viņa lielo plati, lielīga ieliku to caurspīdīgā tīkliņā un gāju pa pilsētu. Cilvēki prasīja, kur es to dabūju un tad mēs parunājāmies par to un vispār par viņa daiļradi un zināmo informāciju.
Padomju vara pret mākslinieku piekopa ignorēšanas metodi – par viņu rakstīja un rādīja maz. Tomēr V. Visockis koncertēja visā Padomju Savienībā, un magnetofona lentes ar viņa dziesmām ceļoja no rokas rokā. Filma «Īsas tikšanās» uz lielajiem ekrāniem nonāca tikai 1987. gadā – 20 gadus pēc tās radīšanas. Filma «Intervence» plauktā nogulēja 19 gadus. Vara mēģināja noklusēt ziņu par mākslinieka nāvi. Par īsa nekrologa publicēšanu tika atlaists vainīgās avīzes galvenais redaktors.
[color=#404040]Aktieris precējies trīs reizes. Pirmā sieva – studiju laikā iepazītā Izolde Žukova, ar kuru pēc ilgākas kopdzīves apprecas plašās studentu kāzās 1960. gada 25. aprīlī. Jau 1961. gadā filmas «713-tais lūdz atļauju nosēsties» uzņemšanas laikā V. Visockis iepazīstas ar otro sievu Ludmilu Abramovu, bet apprecas 1965. gadā. Dēli Arkādijs (1962) un Nikita (1964). Interesanti, ka līdz 8. klasei dēliem bija nevis tēva, bet mātes uzvārds, jo Ludmila uzskatīja, ka tādējādi bērnus pasargā no baumām un skaudības – Visocka uzvārds bija pārāk pazīstams.
1967. gadā V. Visockis iepazīstas ar krievu izcelsmes franču aktrisi Marinu Vladi, ar kuru 1970. gada decembrī apprecas. Ar Marinu Vladi V. Visockis sapņoja iepazīties, kopš bija ieraudzījis viņu filmā «Burve», un panāca savu.
Līdzcilvēki raksturo V. Visocki
Izolde, pirmā sieva: «Mūsu attiecībās bija tāds kā spēles moments šī vārda labajā nozīmē – mēs interesanti un jautri strīdējāmies un vēl jautrāk salabām. Man ir ko atcerēties, un es neko nenožēloju. Man paveicās – manā dzīvē ir bijusi liela laime. Viņš prata dāvināt un ikdienu padarīt par svētkiem, turklāt viņam tas izdevās dabiski. Kaut vai tas – viņš vienmēr, pārnākot mājās, kaut ko atnesa, tas varēja būt kaut vai gaisa baloniņš, mandarīns, bet arī tas dienu padarīja īpašu. Un vēl viņš dažādus sadzīves sīkumus – izmazgātu kreklu, pasniegtu tēju – prata saņemt kā dāvanu. Nu tā, ka gribējās viņam to dāvāt vēl un vēl.»
Ludmila, otrā sieva: «Viņš nekad ne par ko nepiekasījās, nebija neapmierināts ar sīkumiem. Man visu laiku bija sajūta, ka man blakus dzīvo brīnums. Jau pirmajā tikšanās reizē es sapratu – šis cilvēks spēj neiedomājamo un neparedzamo. Es nācu vakarā uz viesnīcu un satiku iereibušu cilvēku. Es centos viņu apiet, bet pēkšņi viņš palūdza man aizdot naudu, lai norēķinātos restorānā. Naudas man nebija, bet es noņēmu no pirksta zelta gredzenu ar ametistu, dzimtas dārgumu, un iedevu viņam... »
Oksana Jarmoļņika, mākslinieka pēdējā mīlestība (viņai bija 19, viņam – aptuveni 40): «Labāk pavadīt vienu dienu ar tādu cilvēku kā Visockis, nevis visu mūžu ar kādu viduvējību.»
[color=#404040][color=#404040]
Spilgtāk par visiem Visocki esot raksturojis viņa režisors Ļubimovs – lodveida zibens. Atšķirība tikai tā, ka zibens ir īslaicīgs, bet Volodja bija zibens 24 stundas diennaktī.
[color=#404040]Es raksturoju
[color=#404040]Viņš bija pirmais mākslinieks, par kuru es, ja tā var izteikties, tajos laikos fanoju. Pamanīju dziesmu tekstu dēļ un tad nu sāku interesēties. Viņa ierakstus nevarēja dabūt. Tādi bija kaimiņiem aiz sienas un esi, ausi piespiedusi sienai, klausījos
[color=#404040]Kad dabūju viņa lielo plati, lielīga ieliku to caurspīdīgā tīkliņā un gāju pa pilsētu.
Cilvēki prasīja, kur es to dabūju un tad mēs parunājāmies par to un vispār par viņa daiļradi un zināmo informāciju.
Publicēja: meisija2005
Datums: 25/01/2015 13:24
Lasīts 1690 reizes
Komentāri: 0
Datums: 25/01/2015 13:24
Lasīts 1690 reizes
Komentāri: 0
0 cilvēkiem patīk šis blogs
Pašlaik mēs izmantojam tikai tehniskās sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu pareizu vietnes darbību. Vairāk informācijas
© Tauta.lv 2024
Kontakti |Reklāma |Lietošanas noteikumi |Privātuma politika |Lejuplādēt lietotni