joann
Saimniekam...
Kādu vīriņu bija nomocījuši tarakāni. Izmēģināja viņs visādus to
izdzīšanas veidus, gan gudrās grāmatās lasītus, gan pārpildītā
trolejbusā saklausītus - nekā.
Bet reiz viņās satika savu veco draugu, kurš bija kļuvis par profesionālu pūšļotāju,
kurš ārstēja aizdusu, aklās un divpadsmitpirkstu zarnas iekaisumu izmantojot
sakaltētu buļļa pūsli.
Un draugs ieteica viņam līdzekli:
- Staigā pa visām istabām un īdi nožēlojamā balstiņā "nav ko ēst,
nav ko ēst". Tarakāni to izdzirdēs un aizies.
Vīriņš pateicās par padomu, aizgāja uz tirgu, nopirka vecas drānas, izvārtījās
dubļos, aizsprauda degunu ar knaģi, lai balss būtu žēlāka un sāka staigāt
pa māju murminādams:
- Nav ko ēst, nepavisam nav ko ēst, nu galīgi nav ko ēst!
Tā viņš nostaigāja vairākas stundas, aizmirsa aiziet uz veikalu un tiešām
palika bez ēdiena. Atbrīvojis degunu no knaģa un sevi no nodriskātajām drēbēm
vīriņš sāka drudžaini skraidīt pa māju, ielūkojoties zem visiem galdiem,
ievārījuma burkām un citiem priekšmetiem meklējot tarakānus. Viņš pat
izjauca savu veco VEF radioaparātu, kurā tarakāni aukstos ziemas vakaros
parasti sildījās. Cik neaprakstāms bij viņa prieks, kad visu šo meklējumu
rezultātā viņš atrada tikai trīs tarakānu mirstīgās atliekas un vienu
ziemas guļā ieslīgušu zilo mušu.
Vīriņš tā nopriecājās, ka par aizmirsa par izsalkumu un knaģa
nospiesto degunu, un ar padarīta darba apziņu devās pie miera. Pašā tumšākajā
nakts stundā viņš pamodās no maiga pieskāriena. Pagriezis galvu viņš
ieraudzīja tarakānu pūli ar svecītēm. Priekšā iznāca visresnākais tarakāns
un teica:
- Saimniek, celies, mēs tev ēst atnesām...
izdzīšanas veidus, gan gudrās grāmatās lasītus, gan pārpildītā
trolejbusā saklausītus - nekā.
Bet reiz viņās satika savu veco draugu, kurš bija kļuvis par profesionālu pūšļotāju,
kurš ārstēja aizdusu, aklās un divpadsmitpirkstu zarnas iekaisumu izmantojot
sakaltētu buļļa pūsli.
Un draugs ieteica viņam līdzekli:
- Staigā pa visām istabām un īdi nožēlojamā balstiņā "nav ko ēst,
nav ko ēst". Tarakāni to izdzirdēs un aizies.
Vīriņš pateicās par padomu, aizgāja uz tirgu, nopirka vecas drānas, izvārtījās
dubļos, aizsprauda degunu ar knaģi, lai balss būtu žēlāka un sāka staigāt
pa māju murminādams:
- Nav ko ēst, nepavisam nav ko ēst, nu galīgi nav ko ēst!
Tā viņš nostaigāja vairākas stundas, aizmirsa aiziet uz veikalu un tiešām
palika bez ēdiena. Atbrīvojis degunu no knaģa un sevi no nodriskātajām drēbēm
vīriņš sāka drudžaini skraidīt pa māju, ielūkojoties zem visiem galdiem,
ievārījuma burkām un citiem priekšmetiem meklējot tarakānus. Viņš pat
izjauca savu veco VEF radioaparātu, kurā tarakāni aukstos ziemas vakaros
parasti sildījās. Cik neaprakstāms bij viņa prieks, kad visu šo meklējumu
rezultātā viņš atrada tikai trīs tarakānu mirstīgās atliekas un vienu
ziemas guļā ieslīgušu zilo mušu.
Vīriņš tā nopriecājās, ka par aizmirsa par izsalkumu un knaģa
nospiesto degunu, un ar padarīta darba apziņu devās pie miera. Pašā tumšākajā
nakts stundā viņš pamodās no maiga pieskāriena. Pagriezis galvu viņš
ieraudzīja tarakānu pūli ar svecītēm. Priekšā iznāca visresnākais tarakāns
un teica:
- Saimniek, celies, mēs tev ēst atnesām...
Publicēja: joann
Datums: 17/01/2015 10:02
Lasīts 1876 reizes
Komentāri: 2
Datums: 17/01/2015 10:02
Lasīts 1876 reizes
Komentāri: 2
5 cilvēkiem patīk šis blogs
violett
| 18/01/2015 00:43
mmm, tarakānu indējamās svecītes varētu būt vienreizējas vakariņas :)
vinga
| 18/01/2015 00:20
Stulbs sapnis, vai kā?
Pašlaik mēs izmantojam tikai tehniskās sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu pareizu vietnes darbību. Vairāk informācijas
© Tauta.lv 2024
Kontakti |Reklāma |Lietošanas noteikumi |Privātuma politika |Lejuplādēt lietotni