Mans prieks ir skatīšanās sveces liesmās, kas kliedē negatīvās izjūtas, palīdz atbrīvoties no noguruma, l ikvidē strīdos uzkrāto negatīvo enerģiju. Domās varam izstaigat savas dvēseles visintīmākos nostūrīšus, t os izgaismojot ar sveces dvēselīti – liesmiņu, atbrīvojot un attīrot no negācijām. Ar uguns liesmiņas palīdzību zinoši ļaudis var dziedēt slimos, sadedzināt enerģētiskos kaitējumus. Vaska sveces liesmā sadeg telpas gaisā esošās mikrodaļiņas (putekļi, baktērijas, vīrusi…). Sveci dedzinot, propoliss no sveces virspuses iztvaiko telpas gaisā, to attīrot un dezinficējot. Vaskā esošās ziedu un ziedputekšņu ēteriskās eļļas izplatās gaisā, veidojot patīkamu aromātu. Vaska sveces deg daudz ilgāk par mākslīgajām parafīna svecēm.

Man prieks, kad svece deg Māra Svīre ... [b]„Svece”[/b] Es degu sevī un radu gaismu sev. Ja gribat, varat nākt manā gaismā un siltumā. Jā, arī siltumā, jo mana uguns ir dzīva. Es nesaucu, bet pieņemu. Tikai nenāciet ar vēju, man bail no tā. Tumsa mani nebiedē, netrūcinieties arī jūs. Ja stipri grib, ikviens var tumsu kliedēt, izstarojot tik gaišuma, cik pašā ir. Kaut vienu punktu. Daudzi punkti kopā būs gaisma pati. Mans izskats gandrīz nav mainījies, kopš tūkstoškārtīgi mirdzēju Francijas galma ballēs vai cietumā vientuļa gaismoju Marijas Antuanetes pirmsnāves vēstules rindas. Tobrīd un agrāk mana liesma nebija nedz lielāka, nedz mazāka kā tagad. Spožums nav atkarīgs no sveces lieluma: Ziemassvētku svecīte var degt gaišāk par resnu, izkrāšņotu sveci, kuras liesma bieži vien noslīkst taukos. Laika gaitā mainījušās manas un cilvēku attiecības. No dienišķa gaismekļa esmu kļuvusi par dievišķu ziņnesi. Iededzot sveci pie svētbildes, cilvēks raida: ticu, ceru, mīlu! Mana gaisma palīdz vientulībā, bet svētkos sniedz, ko nespēj krāšņas lustras un dzirkstošs vīns, - klusumu. Dzīrēs visvairāk pietrūkst klusuma. Es sastāvu no Zemes, Gaisa un Uguns. Zeme ir mans baltais stāvs. Gaiss – mans gars, Uguns – mana dvēsele. Tā pamet mani tāpat kā cilvēku – izdziestot. Tāpēc pavadu jūs no šūpuļa līdz kapam.

http://www.youtube.com/watch? v=c9gu4p-1awi

Sveces, sveces... ka tik cilvēks labs... !!!!!!!!!!!!

Man nav nekā pret citēšanu, bet ir patīkami, ja cilvēks norāda avotu. Šajā gadījumā šis aforisms pieder Fainai Raņevskai - Люди, как и свечи, делятся на два типа: одни - для света и тепла, а другие - в жопу. Savādāk iznāk izrauts no konteksta kaut kāds teikums.

Ir arī brīnumsvecītes. Uz īsu brīdi uzdzirksteļo, mētājot degošas skaidiņas, ar kurām aplipināta stieplīte, bet ātri izdeg, un pāri paliek nodegulis, kuru izmet gružkastē. Tā arī daži tautieši, ienāk blogā, uzdzirksteļo ar kāda cita teiktā vai rakstītā dzirkstīm, un izčākst, atstājot vien melnu nodeguli, kurš nevienam nav saistošs, un bez nožēlas tiek izmests atkritumos.

Jā ir arī rektālās svecītes, katram savs, ko kuram dotajā brīdī vajag! :)

Sveces monologs... uzruna cilvēkiem/ Jūs iededzāt mani un tagad domīgi lūkojaties manā gaismā. Varbūt jūs mazdrusciņ priecājaties. Es katrā ziņā, priecājos par to, ka degu. Ja es nedegtu, tad es atrastos kādā kastē ar pārējām kuras nedeg. Tādā kastē no mums vispār nav nekādas jēgas. Es esmu kaut cik vērtīga tikai tad, kad degu. Taču - kopš mani iededzināja - es palieku arvien īsāka. Varu iedomāties, ka pēc kāda laika no manis paliks pāri tikai mazs gabaliņš. Žēl. Taču pastāv tikai divas iespējas? Vai nu es vesela un neskarta palieku kastē un nezaudēju ne kripatiņu no sevis, bet tad es nezināšu kāpēc es vispār esmu, vai nu es dodu gaismu un siltumu un zinu, kam esmu domāta, taču man par to kaut kas jāatdod, kaut kas no sevis pašas. Tas ir skaistāk, nekā aukstai bezvērtīgai gulēt kastē. Tāpat ir ar jums, cilvēkiem. Vai nu jūs dzīvojat paši sev, tad ar jums nekas nenotiek, jūs neko nezaudējat - taču arī tā īsti nezināt, kāpēc jūs dzīvojat. Jūs esat kā svece kastē. Vai arī jūs iztarojat gaismu un siltumu. Tad jūsu dzīvei ir jēga. Tad cilvēki priecājas, ka jūs esat. Taču par to jums kas jāatdod: no sevis paša, no savas uzticības, no savām skumjām, no savām bailēm un ilgām, no visa, kas jūsos mīt. Jums nav jābaidās, ka paliekat mazāki. Tas tikai ārēji. Iekšēji jūs kļūstat arvien gaišāki. Redzat kādu sveci degam, atceramies, ka tāda degoša svece esat arī jūs.