Reizēm pārguruši, noskrējušies raušot mantu, vienkārši nemanām to skaisto mirkli un patiesi priecāties arī vairs neprotam:(

Vai par skaistu mirkli uzreiz ir - jāmaksā?Varbūt- vienkārsi- izbaudīt to, priecājoties un novērtējot, ka ir dota šāda iespēja- ko tādu piedzīvot.

http://www.youtube.com/watch? v=9rxphckqomg

Kas ir Tavs prieks? Jo mans prieks ir... Būt pašai!??? Un apsēsties liedagā un paklusēt. Tur tāds klusums, kas traucē, ar kuru saplūsti, it kā tu dalītos tajā ar visu pasauli un jūra viz saulē. Vēlāk es saplūstu ar klusumu. Taču to klusumu, kurā būtībā ir daudz skaņu – kaijas kliedziens, viļņu šļaksti, bites dūkšana, tālumā suņu rejas, vēja skriešana pār klaidu, koku šalkoņa, zāles stiebru švīksti, smilšu gurstoņa... un vēl un vēl … daudz kas… Sevī notveru sajūtas - lūk, šis ir tas, par ko ilgojos pēc garās ziemas. Lūk, tā tas patiesībā izskatās. Vēl pirms brīža centos sev iegalvot – ka man jau to nevajag… kā nevajag ? – vajag gan!!! Un kā vēl… Pēkšņi redzi skaidrāk, asāk, nevis blāvāk kad viss izplūst… un aizveļas tālumā. Vai Tu zini to sajūtu, kad ir viegli? "Jā, protams!!! Un tad es palūkojos gaiši zilajās debesīs… kur tikai pie horizonta ir mazi mākonīši… ieklausos kaiju klaigāšanā… Redzu kā taurenis uzmanīgi pieskaras ziedam, it kā lūgdams tā atļauju. Smalki, uzmanīgi, viegli. Bite meklē īsto smaržu, medus lāsi… un aplīp ar ziedputekšņiem... Tā laikam ir iespēja izvēlēties - būt pašai….!!! Notveru un izgaršoju mirkli. Esmu pateicīga par iespēju izvēlēties. Būt pašai arī šajā vasarā…?!!! Kaut uz mirkli …