Tāda rudenīgi apcerīga doma... bet arī šim laikam ir savs skaistums, pievilcība. Man patīk pastaiga rudenīgā lietū (siltā apģērbā) un ar zābaku purngalu patrenkāt brūnganīgās lapas... uzsmaidīt pretimnācējam un saņemt pretī smaidu... bet vai tikai mīļais spēj iedegt gaismu, sasildīt, padzīt nakts vientulību un piepildīt ar cerībām? viņš var to paspilgtināt, dot krāsainību, ja tik vien pašā būs mīlestība... bez tās nekas nebūs...

kaukas nav riktīgi ar komatiem tekstā :( .. Ja lasa šādi, tad sanāk, ka sieviete beigās ir stāvoklī - piepildīta, cerībās, Varbūt tomēr komats bija jāliek aiz "prom"?? nevis pirms "ar", koa?

Tās ir tikai bailes no vientulības, klaustrofobija... tāpat, kā bērnam bailes no tumsas un klusuma... Ieslēdz skaļāk rādio...

Pilnīgi piekrītu. Tēju tomēr dzert ir patīkamāk divatā, it sevišķi rudeņos un ziemā. :))))

Un kāmēr nav? Tikmēr nav ne cerības ne siltuma? Gaidīt tikai no otra ir riskanti. Viņš arī var gaidīt. Un ko tad? Tad būsi mūžīgā Solveiga...

Baidos pat jautāt... vai tad pirms ( mīļā)- nekas no tā visa nebija? Un kā būs, ja mīļais pēkšņi kaut kur pačibēs? Atkal nekā nebūs... traki..