tas jau atkarīgs ko piedod... var piedot pat muļķīgu rīcību, jo varbūt ilvēks tajā mirklī to ir redzējis kā vienīgo iespēju... bet, ja tā ir nodevība... nezinu gan...

Piedošana varbūt ir morāls mierinājums pašam piedevējam, bet vainīgajam nu gan tas ir gluži pie kājas: kas izdarīts - izdarīts, tur neko vairs atpakaļ nepaņemsi; ja ir morālās pohas, nekāda piedošana vai nepiedošana tās nedzēsīs...

Tas ir slinkums, nevis -nu viss ko nu tur uzskaitīja. Un bailes- zaudēt ko gana pierastu. Tā kā- pie/došana - nu tada bīstama spēle savā ziņā - pašam ar sevi . Otram tā štelle principā - visbiežāk- nav vajadzīga vai ir vienaldzīga. Krietni jēdzīgāk būtu, hm, izprast- kas un kapēc notika, un tad lemt- ir pieņemami, nav pieņemami...

Katram likumam ir izņēmumi! Bet, kā teicis kāds cits gudrais- izņēmumi tikai pastiprina likumību:D

jo gadaas, ka ari virietis neaizmirst nekad... un ari nepiedod nekad...

jeb galigi ne taa, ka teicienaa...

beatrix, bet ko lai dara, ja sanaak pavisam otradi, ka tai teicienaa?..

Man patīk pasens teiciens: Vīrietis ilgi nepiedod, bet ātri aizmirst, sieviete ātri piedod, bet- neaizmirst nekad.

Nesapratu... piedot vienreiz - tas ir brieduma... kā tas ir???

piedot jau var vienu, otru un trešo reizi, tikai piedošana nenozīmē nodarītā aizmiršanu un izsvītrošanu kā nebijušu... piedot var, aizmirst- nē...

Tas kurš piedod vienreiz, piedos otreiz... trešo reiz un ... , bet vai aizmirsīs vot vapros...

Viena reize - gadījums. Divas reizes - sagadīšanās. Trīs reizes - likumsakarība!