Nu kas te ko skumt ? Piefiksējām?
Maināmies . :)

"Tad apstājas laiks, Un tā bija mīlestība. Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas. Un sekundes varēja grābt kā smiltis Un sviest uz vienu vai otru pusi – Tam nebija nozīmes. Un nebira ziedlapiņas. Un nerūsēja dzelzs, Un mēs vairs nemācējām skaitīt. Un tas ir tas skaistākais – Ka mīlestība neprot skaitīt." Imants Ziedonis

nu ja mazā Anniņa atnāk mājās un saka, ka viņai ir jauns draugs un pacienājis ar bonbongām, tad varbūt pareizāk sākt tieši ar cipariem un pajautāt, nez cik viņam gadu, koa? :)

varbūt mums ari nekā vairāk nav kā tikai tas ko skaitīt un atņemt, bet neko citu ari nevajag. ko redzam un dzidam to arī stāstam...

Tiešām taisnība, bet vai tas ir tik skumji ? Varbūt līdz jautājumam- kāds ? vēlāk arī nonāk.

"Mēs" ir sākumā. Ar gadiem to "mēs" paliek aizvien mazāk, jo dažiem izdodas to saprast pirms lielajām beigam. :))

:) rakstnieks, grāfs Antuāns Marī Žans Batists Rožē de Sent-Ekziperī. "Mazo princi" sarakstija 43 gadu vecumā...

Skumji, bet tas tiešām tā ir ... kur strādā, kur dzīvo, ko dara...
"... cilvēki audzē piectūkstoš rožu vienā paša dārzā … un neatrod to, ko meklē. ... Un tomēr to, ko viņi meklē, var atrast vienā pašā rozē vai ūdens lāsē …" arī no mazā gudrinieka ;)
Mēs sadalāmies nevajadzīgos sīkumos, tērējamies, kur nebūtu jātērējas, un neredzam pašu būtiskāko...