nu bet pats galvenais tomeer ir izrunat visu un nekluseeet

šitās "daudzrunātājas" daži sauc par "piļītājām." Un nav brīnums, ka sameklē kādu, ar ko kopā var paklusēt. :)) (Piekrītu autorei, ne visiem der viens un tas pats modelis)

Bingo babulis!

Asaka- Tu to par manu komentu? Var jau būt, ka izklausās pēc grāmatas, it sevišķi- ja cilvēks nav mēģinajis vai - ar pirmo piegājienu nav nekas prātīgs sanācis- un vairak arī par tādu variantu nedomā. Arī tad, ja otrs nevēlas runāt- viņs dzirdēt dzird itin labi... var piemeklēt tieši šim cilvēkam piemērotākos vārdus, lai viņam kaut kas no sacītā arī aizķertos prātā.. Un par viņa secinājumiem- stāstīs- viņa darbi.

Izklausās kā no grāmatas, BET bitite-zum jau teica - jābūt diviem. Viens vari kaut no biksēm izlīst, rezultātu nebūs.

Pēc savas un to cilvēku pieredzes, ko pazīstu- teikšu, ka - iemācīties sarunāties arī par nepatīkamām tēmām, bez skandāla, bez aizvainojumiem, bez dunčiem visās iespējamās vietās- var. Tas nav viegli, uzreiz nesanāk, emociju karstumā tie labie nodomi izkup kā dūmi, tomēr- ja cilvēks grib - tas ir reāli.Ir jāgrib gan uzklausīt, gan runāt.Protams-ja uzdod jautājumu, tad ir jābūt gatavam, ka nesaņems apmierinosu atbildi, un derēja stādīties priekša- ko tad darīs tad, kad otrs pateiks kaut ko nepatīkamu. Ja nezin- ko darīs, tad var bārt tikai pats sevi- par bailēm un slinkumu.Izrunāties var- neapvainojot otru visās pasaules nepatikšanās, vienalga, ko šams ir sastrādājis.Otrs cilvēks nav jamaina- sarunas rezultāts ir citā- izprast- kāpēc viņš dara to, ko dara, ko viņš ar to domā, un beigu beigās- vai man tas ir pieņemami, vai nav... un ko tālāk es gribētu no visas šīs situācijas.. Nekur nav kā akmenī cirsts, ka pēc sarunas būs divi līķi... pajukušas attiecības... vai saglabātas attiecības... Tas ir nākamais solis- ko iesāks ar info, kas tagad būs pieejama.Patiesībā- nekas traks.

Bitei:P manuprāt, pilnīgi precīzi teikts. Angļiem ir teiciens: Lai dejotu tango, vajadzīgi divi.

šo sarunu iesāku tādēļ, ka mani novērojumi liecina: "Mums vajag parunāt" nozīmē, ka vienam ir pretenzijas pret otru.
Un tam "vienam" būtu jāsaprot, ko īsti ar šo sarunu vēlas panākt: sirds izkratīšanu, smaguma novelšanu no saviem pleciem, vainas uzgrūšanu citam, mierinājumu (varbūt skaisti melīgu, ko visbiežāk arī dabū), vai reālu rīcību. Ko visbiežāk nedabū. Cilvēku dažkārt izdodas pārtaisīt tikai garu gadu gaitā, ar pūlēm un tikai daļēji. Tautas valodā to sauc par pieslīpēšanos. Kas nepieslīpējas- tie šķiras. Kā pieslīpēšanos panākt- katram savi piegājieni.
Katram savs.
Tie, kas jūt nepieciešamību runāt, to darīs vienmēr. Tie, kas tam (vairs) neredz lielu jēgu, lai to arī nedara.

Eh..., ja jau tā otra puse klausītos un dzirdētu, ko viņai saka, stāsta vai jautā.
Tai otrai pusei jāgrib dzirdēt, uzklausīt un arī risināt, ja vajag.
Tik bieži gadās dzirdēt, kā otra puse reaģē uz elementārām vēlmēm, bet ne par to te ir runa.
Ir savu reizi arī labāk nezināt un paklusēt.

Ir teiciens: "Viena pagale nedeg"
Un to var tulkot dažādi.

Lai dzīvotu saskaņā ir vajadzīgi divi, kas to grib.
Ja kaut kas noiet greizi, ir katram daļa vainas.
Lai risinātu problēmas atkal vajag divus, kas to grib un divus, kas to risina.

Pirmkārt-- kāda nozīme, "kurš ir vainīgs", ja attiecībās viss iet šķērsām? Viena patiesi gudra psiholoģe reiz teica: "Ir trīs varianti: vai nu mēģināt pārtaisīt otru (neceriet- praktiski neiespējami), vai samierināties pašam, vai no attiecībām aiziet." Precīzi.
Ja godīgi-- cik pieaugušu cilvēku Jūs zināt, kas ir pārtraukuši kreisās attiecības tādēļ, ka tā pieprasījis laulātais draugs????
Smieklīgi!! Cik ir tādu, kurus saruna no kreisiem soļiem atturējusi, vēl pirms tie sperti? cik Jūs zināt tādus, kuri sarunu (parasti- sievietes izraisītu) rezultātā atteikušies no sliktiem ieradumiem, no draugiem, kas krīt uz nerviem otrajai pusei, mainījuši attiecības ar radiniekiem, .. sākuši vairāk pelnīt, vairāk ar sievu rēķināties, u.c. līdzīgi iemesli, kas parasti izraisa pretenzijas un sekojošās "sarunas" ??
Saruna varbūt var palīdzēt izprast otra gājienus, paust savu sāpi un brīdināt par savām iespējamām pretdarbībām, bet pārāk maz cerību, ka kaut kas mainīsies otras puses rīcībā.

Vai tad dzīvot laulībā, ģimenē, kur kāds no partneriem ir seksuāli neapmierinātrs un viņam jātēlo partizāns, ir kaut kas labs?
Es domāju, ka tas, kas tēlo partizānu ir vispirms vainīgs.Viņam pirmajam bija jāsāk saruna par savu neapmierinātību(pirms pieņēma lēmumu par kreisajiem soļiem) un jāizsaka ierosinājumi attiecību uzlabošanai.Taču daļa cilvēku neprot, negrib sarunāties, viņiem ir bailes no šadām intīmām sarunām. Iebāž galvu smiltīs un rullē tālāk. Un tēlo, ka viss ir kārtībā.

KO iegust tas, kurš aicina izrunāties? Partnera uzsilditu atklātumu, ko nozēlot pēc dažam stundām? Atklātibu tas otrs pārvērtis par argumentu, -- ja busi atklats, neverēsi taču, ka tas otrs kaut ko sevi mainīs. Ja nemainis, kādēļ vēļ otrai pusei iedot asas dakšas un vēl ar garu kātu. Ja, piem., virietis pats risinājis neapmierinošas seksa problēmas, bet mīļākā izpļāpajusies, pats vainīgs, -- vajadzēja personālu rūpīgak atlasīt, rūpīgāk izvēlēties un realizēt savu problēmas risinājumu.

Sevī vajag partizānu izkopt, -- jo klusāk, jo viem apkārtējiem labāk. Ja kādu sak aicināt izrunāties, -- visticamāk pats vainīgs, un, ja jau aicina runaties, faktiski tad jau par vēlu uz labu iznakumu cerēt.

Reiz veca sieva slimnīcā paskaidroja istabiņas biedrenei - šis kungs, kas nupat mani apciemoja, reiz bija mans vīrs. Es vinu patriecu, jo uzzināju pat viņa sānsoli. Kāda gan es biju zoss, ka nepiedevu savu principu pēc. Citu vīru tā arī nedabūju, viņš sievu gan. Bet re, neaizmirsa arī par mani un apciemoja.
Reizēm labāk ir šo to nezināt.
:)

Tas jau atkarīgs no cilvēka.Ja jau uzdod tādu jautājumu, tad grib dzirdēt patiesību. Un katari sievietei jau labāk zināms, ko ar patiesību iesākt-izmest vīru aiz durvīm, iesniegt šķiršanos, piedot ģimenes saglābšanas vārdā.Lai gan patiesībā, ja kāds no laulātajiem krāpjas, tad tur attiecības un ģimenes pamati-uzticība, atklātība un godīgums -ir sabojāti.Stabilitāti un sapratni būs grūti saglabāt.

Temats nebūt nav apnicīgs.Temats ir daudzpusīgs un aktuāls.žēl, ka gribat no tā aizbēgt.

Nē- visi noteikti nē; tikai jūs un Jūsu paziņu ģimenes.
Un- jo Jūs acīmredzot vislabāk zināt, ko nozīmē jēdziens "laime", un kā pie tās tikt.
------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Piemēram- klasiska situācija (gandrīz klišeja): Sieva saka: Man liekas, - mums vajag izrunāties. Kaut kas nav kārtībā mūsu attiecībās. Vai tev ir cita?"
Kā jums, cienījamie, šķiet, kādu atbildi vēlas dzirdēt sieva? Skaistus melus vai skarbu patiesību, ja tāda ir? KO SIEVA AR ŠO PATIESĪBU TĀLĀK DOMĀ IESĀKT? Kāda ir šādai sarunai jēga? Un miljons citu līdzīgu variantu.
------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Vispār šis temats sāk šķist apnicīgs. Piedodiet, visi, ka jau par daudz ievilcies.

Manā rīcībā nav iespaidīgu pētījumu rezultāti, bet, gluži tāpat kā Jums, ir savs paziņu loks, sakare ar cilvēkiem. Te jautājums varētu būt par vēlamo rezultātu.Ko tad katrs vēlas?Mierīgu līdzās pāstāvēšanu vai patiešām harmoniskas, draudzīgas, mīļas un saprotošas attiecības?Pirmo visticamāk var panākt ar paklusēšanau strīdu un nesakaņu brīžos.Un tā no reizes uz reizi-izlikties par beigtu. Iespējams būs miers, bet, vai cilvēki būs laimīgi?

NEVIENĀ ģimenē??????????????
Jūsu rīcībā acīmredzot ir ļoti iespaidīgu pētījumu rezultāti, - tikai diemžēl tajos nav iekļauti dati par veselu virkni man pazīstamām ģimenēm.

Lai Jums jauka šī diena!! Un visas pārējās arī...

Mīļā beatrixyx!Es, protams, izklāstīju tikai savu viedokli, bet Jūs nezin kāpēc tik personīgi asi un nicīgi noreaģējāt?! Vai tad visiem jāpiekrīt Jūsu viedoklim?Bez tam es nevienu neesmu nodēvējusi par amorālu, es teicu, ka rīcība ir amorāla un te nu ir atšķirība- cilvēks vai rīcība. Ikviens, arī es, mēdzam rīkoties amorāli.Esam tikai cilvēki, bet ir svarīgi to apzināties.Varbūt te izpaužas Jūsu aprobežotība?Nu lai Jums veicas ar klusēšanu visu atrisināt, tikai strausa politika nekad nav novedusi pie vēlama rezultāta nevienā ģimenē.

Man patiess prieks, ka beatrixyx ielika šeit šo domu, jo ir ko padomāt. Tik ļoti pierasts pie visur skandinātās izrunāšanās, bet dzīvē reizēm ir nostrādājusi intuīcija - paklusē.

Tomia79:
Bet es jau runāju par savu-- SAVU-- pieredzi!!!!!! - Heinrihsone tika minēta tikai kā piemērs!!
Es esmu pietiekami pieaugusi, šo to pieredzējusi un, manuprāt, pavisam nedumja sieviete, - tādēļ arī atļāvos apšaubīt visur tiražētos uzskatus! Man ir pamats tā darīt, un sava argumentācija.
Un nekur nav teikts, ka šis attiecību modelis der visās ģimenēs, - skaidrs, ka nē! Mana ieraksta mesidžs bija akcentēt to, ka "par visu izrunāšanās" absolūti neder visur un visiem, kā tiek visur un visiem stāstīts!
Ir liela drosme nodēvēt visus, kas nedara līdzīgi Jums, par amorāliem ļaudīm! Ar tādu pašu pārliecību es drīkstu Jūs uzskatīt par visai aprobežotu sievišķi, ja visu pasauli gribat mērīt pēc savas mērauklas!
Bet diezgan te apmainīties komplimentiem.

Var jau būt, ka Jūsu attiecības ir ideālas, bet tad tās tādas ir vienīgās, ko zinu. Visās ģimenēs bez izņēmuma notiek dažādu pakāpju konflikti, un man jau sen radās aizdomas, ka pārlieka runāšana tos tikai padziļina, nevis atrisina. Smagumu no pleciem gan noveļ (līdz ar atbildību par konflikta izcelsmi)- tas nu gan tiesa. Un intervija ar patiesi inteliģento un dzīvesgudro dāmu Heinrihsoni manas aizdomas tikai apliecināja.
Tā kā- katram savs.

Nezinu, ko ar to neizrunāšanu ir domājusi Heinrihsone9( kur tas biaj rakstīts/būtu interesanti to izlasīt kontekstā), bet mana dzīves pieredze liecina, ka visi sarežģījumi attiecībās rodas tieši no neizrunāšanas, no nerunāšanās, no nesarunāšanās. Konflikti nekad neqtrisinās paši no sevis!!!! Tie atslābst, nomierinās situācija, norimst emocijas, cilvēki iespējams pat sāk kontaktēt, bet konflikts paliek.Ar laiku notiek konfliktu uzslāņošanās, un tad tas viss vienā jaukā dienā nāks laukā ar milzu spēku.
Ja cilvēks ir dusmīgs, tad tas liecina par lielu neapmierinātību un, iespējams, ir jau konnflikya situācija, Protams, ka konstruktīva saruna šādā situācijā neiznāks.Ir jāsavaldās, jānomierinās un tad jārunā.Vai arī jārunā, kamēr vēl nav radušās dusmas.
Bet kā mēs darām.Mums kaut kas nepatīk, mēs sērcināmies, neizvērtējot situāciju racionāli, piepūšamies, uzmetam lūpu, nerunājamies un, tad tie citi lai uzmin, kas ir noticis.Un tad vēl sadusmojamies, ka viņi nav spējīgi to izdarīt. Nu absolūti amorāla rīcība!