Mīl ne jau tas, kurš zelta kalnus sola un zvaigznes no debesīm, bet varbūt tieši tas, kurš rūpējas par tevi, lai Tu kopā ar viņu patiesi justos labi, un kurš vārdu"mīlu" jau dzīvē reiz sakot ir nedaudz aplauzies un vienkārši, lai kaut nedaudz sevi pasargātu saka "es esmu vienmīlis".
Tas vien, ka viņš ir tik patiess, es laikam viņam noticētu un dotu iespēju, lai arī otreiz viņš spētu droši pateikt" es Tevi mīlu". Un varbūt tieši Tu Ķircinātāja būsi tā sieviete, jo Tu esi to pelnījusi!:)

beatrixyx pareizi saka. Ņaudišie veči kas diedelē sievietes siltumu un zupas šķīvi, ir baigie nīkuļi.

Ir jau vēl arī tiešām sarunāta kopā dzīvošana, nu piemēram dzīvoklis studentu gados sanāk lētāk, reizēm gan arī šādas attiecības beidzas pavisam neplānoti...

Beatrixyx, es rakstīju par savu pieredzi, citi par savu. Un, ja būtu uzmanīgāk lasījusi, tad tieši to arī izlasītu :))) Es šeit nerakstu, lai visi teiktu: Jā, jā, Junon, tev taisnība :))) Turklāt es esmu precējusies jau 33 gadus un vīriešus nemeklēju, ne šeit ne citur. Tas gan nenozīmē, ka es neesmu piedzīvojusi tos klikšķu mirkļus :)))

Tantukiņu sapņi, ka kāds puisis pamīstīs un arī iemīlēsies... D:

Junonai: it kā taisnība Jums ir, - man arī tā gribētos domāt, tomēr prakse pierāda, ka dzīvē notiek absolūti viss.
Liela mīlestība var rasties arī ne no pirmā acu uzmetiena; var izaugt pakāpeniski, soli pa solim, - un tas bieži atkarīgs no vīrieša uzstājības un mērķtiecības, un- jā- tomēr no viņa piedāvājuma.

Kādreiz, dziļā jaunībā man arī likās, ka ja mīl, tad tāpat vien, nevis "par kaut ko".
Tagad domāju savādāk. Dzīvē diemžēl viss ir vienkārši: patīk tas mums vai nē, bet pirmie tomēr tiek "izķerti" tie, kam ir ko piedāvāt: izskats, iznesība, prāts, materiālās vērtības (tikai nebļaujiet, ka nauda neko nenozīmē- tāda runāšana ir bērnišķība un galēja liekulība), uzvedība, audzināšana...
(Es goda vārds nespēju iedomāties, kāds "klikšķis" var notikt pret prastu, neizglītotu, aprobežotu, slikti ģērbtu tipu ar nekoptu ārieni, kuram no mana līmeņa ir tālu kā līdz Ziemeļpolam, un kurš kabatā grabina kapeikas, lai izmaksātu man saldējumu)

... Un tos "pārējos" izvēlēsies tie, kuriem diemžēl nav nekādas izvēles, vai arī tie, kuriem pašiem no savas puses nav, ko piedāvāt.
Jo vientulībā tāpat kā badā velns arī mušas ēd.

Draudzene draudzenei jautā- nu kāpēc mokies un dzīvo ar to nelieti?Viņš taču naudu mājas nenes, tevi neciena, dzer, ar citām vazājas...
Bet mocekle saka- es viņu mīlu!!!!!
-Par ko tu viņu mīli?????
-Īstā mīlestība esot tad, kad mīl ne par ko...
Nu, sakiet, te smieties vai raudāt vai žēlot to sievieti, vai varbūt apskaust?

Nu man nepatīk, ja saka sarunātas attiecības.
Kaut kā nesaprotu.Bez runāšanas, jau vispār nekas nesanāk.

Vislabāk ir mīlēt par naudu

Aizdomājos par dažādajiem attiecību modeļiem... iespējams, ka kādreiz (ja esi viens) var rasties kārdinājums iesaistīties kādās attiecībās bez tās īpašās patikas dzirkstelītes, no kuras var atplaukt mīlestība. Bet vai to vajag darīt? Pareizās receptes jau nebūs... ir kas iziet un nodzīvo kopā mūžu un pat pamanās būt laimīgi, bet vismaz priekš manis tas nav īsti ieņemams... reiz uz ko līdzīgu sava egoisma dēļ izgāju, un tieši tad sapratu, ka tā darīt nekad nedrīkstu. Nedrīkst sevi un savas sajūtas izmainīt sīknaudā, par to var iznākt maksāt

Nesaprotu, kā var mīlēt par kaut ko? Vai nu mīl, vai nemīl. Ja mīlētu par kaut ko, tad mīlēti būtu tikai skaistie, veiksmīgie, bagātie. Mēs, protams, esam dažādas, bet es piemēram iemīlos no pirmā acu uzmetiena, un ja man pirmajā brīdī šī klikšķa nav, tad vīrietis var censties kā viņš grib, nekas tur nebūs. Citas iemīl pakāpeniski, visādi var būt. Tieši tāpēc jau dzīve ir tik interesanta :)))

Aizdomājos, vai var cilvēku mīlēt par to, ka viņš liek labi justies..?

Ar stulbiem vārdiem var sabojāt skaistu tuvību tāpat kā medus burku ar darvas karoti.. Sarunātas attiecības ir muļķīgs pasākums nevis no sajūtu viedokļa, bet no stulbo vārdu viedokļa- jo sarunāts tika tas, ko bija jāpaklusē! Nevis tāda tuvība izraisa nepatiku, bet tāds stulbenis, kurš to pasaka! Ne jau viss, ko atklāti dara, ir labi darīc! Tad jau arī pirst un bezdēt pie galda ir liecība, ka maltīte ļoti garšoja

Nu nevar cilvēks par100% apgalvot, ka viņš ir vienmīlis... dzīve atsūta tādus pagriezienus, klikšķus... un ko TAD????

Ir divi pretēji viedokļi-
1)Mīl cilvēku par kaut ko,
2)Vai mīl cilvēku ne par ko, tikai tā ir īsta mīlestība.
Es atzīstu pirmo variantu.
Un ja mīl par kaut ko, tad tomēr vajadzīgs laiks, lai iemīlētu, lai to labo otrā pamanītu.

Ķircinātāj, man nekad attiecības nav bijušas kā drošības spilvens :) Un pēc pirmās teikuma daļas, otrais radās jau automātiski... :) Es tā īpaši neanalizēju, paļāvos uz zemapziņas diktēto ;)

Nu, nepatīk Tev viņš nemaz tik ļoti ;) un tad protams, nav vērts veidot kādas tur attiecības, sabojāsiet to pašu, kas ir un čiks vien sanāks.

Atbalstu viedokli, ka aprēķina laulības ir stabilākā laulību forma.

Man ir bijis pilnīgi pretēji, ka sākumā nav, bet ar laiku rodas lielā mīla.
Tā kā visādi var būt.
Ir cilvēki, kas ātri, viegli un bieži iemīlas.
Bet ir pilnīgi pretēji cilvēki, raksturi, kuri sauc to par patikšanu, bet mīlestība dzimst tikai ar laiku.

Man kā pragmatiķim līdz kaulu smadzenēm tad uzreiz būtu jautājiens - kāpēc vīrietis vēlās dzīvot kopā, ja jau nav lielas/mazas, bet - ļubestības?Un vēl tīri skaidrā valodā pasaka, ka arī turpmākajā to var īpaši neplānot- jo, redz, šams ir vienmīlis..
Parasti jau tomēr - sākumā ir viss feijerverks- ar taureņiem, kaisli, ļimšanām- ģībšanām... un laikam ritot- tā pamazām pievēršamies- vai ir vēl kas cits arī- lai kopā dzīvošana būtu forša. Šajā, aprakstītajā varianta- tā īsti neredzu perspektīvu - uz kurieni tādas attiecības virzītos- patīc- nu jā, patīc, kopā ir ērti- jā, kopā ir ērti, .. tāds vienāds, gluds vektors- visu laiku.. Garlaicīgi nepaliktu?