Laid, lai pulkstenis iet... neturi viņu ciet...

Iespējams. Iespējams, ka esam vieni, un varam tikai papildināt, vai būt kā papildinājums, daļa no kaut kā.
Ja ir kaut kas, kas sākas, izveidojas, agri vai vēlu pajuks, pāraugs, mainīsies. Iespējams- cik ļoti tas, kas ienāk, parādās Tavā dzīvē, cik ļoti izmaina Tavu dzīvi, liek sajust dzīvu dzīvi, liek mīlēt un nīst, pa īstam.
Emocijas- pieaugošas, zūdošas. Izraisītāja nav- paliek atmiņas un zaudējuma sāpe. Un, liekas, nekas vairs nespēs kāpināt sajūtas, nekas nespēj likt lidot, smaidīt. Tikai ... Faktiski- pasaule sagrūst. Sava pasaule.Paliek viss cits. Paliek kaut kas apkārt, bet vai to redz? Vai to var sajust?
Ja, ar laiku spēj saskatīt kaut ko, kas apkārt- tad ir cerības bijušo ierindot pagātnes plauktā. Ja nē- iestrēgstam un iznīkstam.

Ja runa par aiziešanu no dzīves, tad pretdabīgi ir apglabāt bērnu.
Nezinu, vai tas kaut kad vispār var aizmirsties, pierimt un ļaut būt laimīgai...
Esmu apglabājusi visus savus radus, kas vecāki par mani, tas ir dabisks process, faktiski vienmēr zināju, ka tas notiks.
Līdz ar to, paraudāju, izdarīju visu, kas bija jādara un nomierinājos.
Dzīve pret mūžību ir acumirklis, pienāks arī mūsu stundiņa un varbūt mirušie tuvinieki mūs tajā krastā sagaidīs...

Šķiet, ka autore te gan nav domājusi par attiecību izjukšanu... jo tad diez vai varētu runāt par "pasaules sagrūšanu". Domāju, ka runa par tuva cilvēka aiziešanu(nāvi). Un šajā sakarā... labāk, ja esam gatavi, ka tā mēdz notikt... Atkal, - viegli pateikt... Tāpēc piekrītu domai par to, ka mēs katrs esam viens. Pārāk pieķeroties kādam un liekot to par savas dzīves galveno vērtību, mēs sagraujam savu dzīvi, ja to(nedod, Dievs) zaudējam.

Un cik esmu te skatijies un redzējis un ne tikai te ka patīk vienam otru pazemot un apcelt bet tas laikam ir pilnigi normali ja Latvijā latvieši tā darās.Traki bet tā nav dzīve bet mēs :)

Man gan ir savādāk jo pats svarīgākais u tuvākais ir dēliņš tad ģimene un tad darbs :)

Ak vai! Atmiņām nav nekāda sakara ar zemapziņu... :<(

Un par izstumto un puiku - vienkārši izstum puiku ar...

bruuka, nevar "pataisīt" to, kas nav.

Enete, tev ļoti gribas mani publiski pataisīt par muļķi?
Tam noteikti ir kāds iemesls, bet tiešām nesaprotu, kāds, varbūt esmu ko nepamanījusi vai aizmirsusi?
Vai esmu tevi kā aizskārusi?

bruuka, aga tev tik viens prātā. pēc tā arī visu mēri. muļķīgi.

Ja pareizi saprotu, tad te ir runa par izjukušām attiecībām.
Cilvēks jau iemīl otru cilvēku ne jau tāpēc, ka šis ir vienīgais pasaulē, kuru ir iespējams iemīlēt.
Bet gan tāpēc, ka mīlestība mīt cilvēkā un viņš atrod, kam to savu mīlestību sniegt.
Un ja nevar šim, tad pasaulē ir 7 miljardi cilvēku, no kuriem apmēram puse ir pretēja dzimuma.
Tad lūdzu, pārorjentē savas jūtas uz citu.
Tas nesanāks momentā, bet tas sanāks vēlāk, noteikti sanāks.

Dzīve ir skaista! Tik vienkāršs teikums it kā, bet doma dziļa... vismaz man... ir iziets cauri dažādiem pārbaudījumiem, sāpēm, bēdām... Mana pagātne ir daļa no manis. Vai tajā būtu jāgremdējas? Nē! Kas bijis, izbijis un saviem nelabvēļiem, pāri darītājiem esmu piedevusi. Manī nav naida, nespēju dusmoties... Ja kādreiz atmiņās kaut kas uplaiksnī, tad ir kaut kā skumji un viss... Es esmu šeit, tagad un šodienā - dzīva, laimīga kopā ar saviem mīļajiem, man ir ko galdā likt, man ir darbs, kas sirdij tuvs... Kas ir visdārgākais? Cik cilvēku, tik viedokļu...

Nedzīvot pagātnē (un arī nākotnē) ir vnk super. Tikai cikiem tas reāli izdodas? Nevis apspiežot vai izliekoties, vai gaidot, ka laiks visu izdzēsīs. Nekas tāpat vien neizdzēšas.

spare1... psiholoģijā to sauc par izstumšanu no apziņas... vār, bet jārēķinās ar to, ka tajā vietā kur Tu šo problēmu aizstumsi, šī problēma sataisīs tādu traci... ka miera nebūs... tas ir apmēram tā, ka Tu izdzeni piedzērušos vīru pa dzīvokļā durvīm ārā, bet puika tur uztaisa tādu škandālu ka Tev nav miera un Tu vainu viņu laidi atpakaļ dzīvoklī vai sauci paliciju... tāpat ar emocijām... vainu samierinies un centies sadzīvot, vai pie dakterīša nopietnās situācijās...

Dažādi ir vērtējumi, bet neslikts ir paņēmiens - nedzīvot pagātnē. Tad pēdas un siti nospiedumi neparādās

Tik- tak, taisnība. Tikai pie tā jāpiedomā, tad vieglāk tikt galā ar atstātajām pēdām un brūcēm.Ar zemapziņu gan grūti cīnīties...

mice... no zinātnes viedokļa -Tas viss notiek bezapziņā... cilvēks pats to neapzinā... viņš tikai izmainās...

Bet ir taču ne tikai smagās...

Bet emocijas atstaj neredzamas traumas...