tu skrien un pakriti

uz zemes nokriti

sapes individuāli sākās

izjust mocības nācās

nobrāsta seja kā koka miza

un tagad pēkšņi ceļas migla

neviens mani nesaskata

tā kā grāmata būtu aprakta

dziļi zemē ierakta

nepamanāma guļ tur

iet garām un neredz viņu nekur

nezin par vinjas eksistenci

kaut vai redzi ar aci

tu savu ķermeni uz priekšu krati

savād domās dzīvi raksti

pa šunu molikulām tā skraida

varbūt manu nākošo domu gaida

eju un cilvēki pretī man smaida

redzu acu gaišuko

to sārto košumu

bet sāpes nerimtīgi padod ziņu

domu pie domas pamazām viju

lieku kopā pa frāzei

ko teicis un pa zilbei

te pēkšņi bet izbeidz

savu domu sleju izlēdz

uz citu kanālu pārslēdz

vai vispār korķus izrauj

soli piemet un sarauj

tiksi līdz mājas slieksnim

tu to sev ik pa laikam piemin

varbūtība ka aizmirst

kas notika to piemirsti

visi cilvēki no skatiena izmirst

tu redzi tikai ceļu

un es uz to eju

punkts komats domuzime

šāda ir tā ikdienas dzīve

ka nesaproti ko likt

pie kura teikuma ko pielikt

ja galva kā ūdens vārās

sirds pie katra soļa stājās

kā ar akmeni pa krūtīm sists būtu

katru pulsējumu jūtu

saņemu ar sajūtu rūgtu

sāpes pa nerviem blietē

saule miglā rietē