Dzīve kā kuģis pa likteņa jūru peld...
Nezināmo un neizdibināmo.
Kad jūra ir mierīga
Ūdens kā spogulis guļ
Un miera mākonis tajā asti kuļ.
Saule matus jūrā skalo
Un mīlas vilnīši tajos čalo.
Bet uznāk vētra
Un kuģi grib aprīt rūpju bangas
Kas veļas pāri kā rēcošas skrandas.
Tās snaikstās, vaid un zobus griež
Kuģi mētā un uz riņķi griež.
Tad iestājas klusums,
Un jauna diena aust.
No apvāršņa atkal saule ceļas
Un dzīve uz priekšu pa likteni veļas.