Es esmu liela, brīnīšķīga pasaule ar savu vēsturi, ar nākotnes plāniem, savu dzīves programmu. Kas es esmu, no kurienes mana pasaule ir atnākusi, vai tā ir piedzimusi uz Zemes, vai tā ir atlidojusi no Orionu zvaigznāja. Cik tā ir veca? Es šodien nezinu. Es savā dzīvē katru dienu saskaros ar citām tādām pašām pasaulēm. Un es pret tām ikdienā cenšos attiekties ar lielu cieņu, ar lielu pietāti, jo arī tām ir sava brīnišķīga vēsture, ari citas pasaules pilda savu dzīves programmu. Un jā es kādreiz ikdienā izturos savādāk, dažreiz nekontrolējot savus centrus, nodaru pāri citai pasaulei, tad lūdzu, piedodiet man, es esmu tik vājš. Es ļoti cenšos būt labāks, drosmīgāks, atklātāks, stiprāks un labestīgāks. Gadās, ka arī cita pasaule mani aizvaino, nodod, vai uzkāp uz kājas, bet es domāju, ka tādā gadījumā tā pasaule ir kā skolotājs, kura parāda uz manu vājo vietu, tā ir mācību stunda, par kuru man ir jāpasaka paldies. Kā sparringā, kad palaid garām pretinieka sitienu, ir jāpaklanās un ar smaidu jāpasaka paldies. Viņš norādija uz vājo punktu manā aizsardzībā un tad ir jātrenējās, jātrenējās būt stiprākam. Tāda ir dzīve.