Jā, cilvēks pret nāvi ir bezspēcīgs, ja necīnās pret to. Bet mīlestībā, īstā mīlestībā cilvēks ir tik stiprs, ka var kalnus gāzt, sevi un savu dzīvi sakārtot, domas, jūtas, uztver dzīvi pozitīvi un, ja arī mīlestība aiziet, tad īstu mīlestību atceras ar prieku. Tādēļ domāju, ka ar mīlestību nav jacīnās, bet tā jāpieņem ar prieku! Vai tā nav?