Reizēm vēlmes pēc kaut kā, kas ārpusē ir tik stipras, ka izraisa citos neizpratne un reizēm pat uztraukumu. Tomēr tas nav īsti pamatots, jo nekas mākslīgi netiek un netiks izraisīts. ja izdotos dabīgā ceļā, būtu tikai laimīgs. Tāpēc neņemiet turpmāko tik tieši...
"Piepildīts ar uguni trauks
Nebūs vietas tālāk liet.
Mūs drīz tālā ceļā sauks
Zeme mūs vairs nevar siet.
Padod roku draugs! Neskumsti asarās mirkstot,
Tavas asaras apmiglots logs
Redzot mani šeit mirstot.
Tak saulē ceļš spīd, bet asaru radīts slogs
Neļauj dvēselei lidot šobrīd.
Mums vēl paliek sietas saites
Es pie tevis tomēr nākšu
Nu uzsmaidi! Novaldi bailes,
Kad es jaunu dzīvi sākšū".
Ja ilgstoši nevaru nākt saskarsmē ar kaut ko neikdienišķu, tad ir kā ir. Tomēr tikai nelielas skumjas dod iedvesmu un mazāk izkropļotu skatu uz notikumiem un dzīvi. ja nav šo nelielo skumju, tad nav iedvesmas, ne izjūtu, ne neikdienišķas uztveres.
Paradoksāli, bet bez tā es vienkārši nevaru.