Muļķīgi sapņi nemēdz būt. Katram cilvēkam ir dāvāts savs skaistums, savs prāts, sava sirds un dvēsele, savs dzīves ceļš un savi sapņi. Tas ir labi, ka ir bērni, kas sapņo kļūt par fermeriem, nevis tikai bankieriem. Tas ir patīkami, ka ne visi brauc ar sniega dēļiem, bet ir arī tādi, kas lasa grāmatas, atpūšoties laukos pie omes. Katram savs. Kāds sapņo par miljonu, cits sapņo par skaistu sievu, cits par mākslīgajām krūtīm vai pabeigt vakarskolu. Katram putnam savs lidojums. Un ambīcijas – gribu būt prezidents, kad prātiņa, kā cālim, arī nav labas. Ir cilvēki, kurus vērojot no sava lidojuma augstuma, mēs apsmējām un nosodām viņu paražas, manieres, runas stilu, pat sapņus. Es zinu to. Es arī kādreiz biju jauna. Nosodīt ir vieglāk. Grūtāk ir pieņemt, ka tas muļķu cilvēciņš ir tik pat vērtīgs kā jebkurš ērglis vai pāvs; ka viņa sapnis var būt tik pat vērtīgs Rādītāja acīs, kā mans sapnis, kas savukārt kādam var šķist arī muļķīgs un absurds. Mēs paši liekām sapņus kategorijās – cēls, dižs, prātīgs, piepildāms, utt. Bet ir cilvēki, kam sapņi ir vienkārši viņu sapņi, un viņiem tie ir tik pat tuvi un mīļi, kā kāds cēls un drosmīgs sapnis.
Sapņi ir tik pat dažādi, kā paši sapņotāji.
Slikti, kad cilvēki pārstāj sapņot vispār. Vai tā arī neiemācās sapņot un tiekties šos sapņus īstenot vai izdzīvot...