Šodien 8.marts. Daudzi uzskata to par svētku dienu, citi nē. No tiem citiem, tādi kā es, atkārto, ka liekas svētku dienas jau nemēdz būt, un ja kādam tas ir patīkams un smaidu izraisošs notikums, tad lai paliek. Vīrieši pieliek kādu smaidu un labu vārdu tulpei klāt un sievietes to visu iesūc ar izbadējušos pēc saules un siltuma sirdi. Pat absolūti jaunas dāmas, kas neatceras ne padomju laikus, ne Cetkinas pieminēšanu, kad gājputni mēroja ceļu uz vietējiem dīķiem, pat viņas smaida un saka, ka nu forši taču vēl kādu puķi tāpat vien saņemt!
Kaut kādas skumjas manī šī diena pacēla. Pacēla uz augšu un nes visa dvēseles platumā. Bieži es rakstu blogam, un tad dzēšu nost – labāk kaut ko jautrāku ielikt. Bet galu galā, ja jau šis ir mans blogs, mana dienasgrāmata, tad droši vien vajadzētu atļaut sev arī paskumt.
Astoto martu pārsteidzoši nekad neuzskatīju par svētkiem. Katru gadu nervozēju, ja nepaspēju piezvanīt mammai pirmajā dienas pusē, savādāk viņa apvainojās ka visas jau apsveiktas, a viņas bērni aizņemti.
Kad astoto tautiski svinēja ar tulpēm celofanā un svecītēm akvārijos agri no rīta, es gāju skolā. Un pat tad, kad puišiem bija uzdots apsveikt meitenes un es nesu mājās kādu puķi, mamma vienmēr skaidroja ka tie jau sieviešu svētki nevis meiteņu un kas tas par nejēdzību.. un puķe - skolotājas noliktais un puišu izpildītais pienākums meiteņu priekšā audzināšanas nolūkos, kas mājās tika noliegts pašā saknē.. rādīja iekšā pat tādu kā nepelnītas dāvanas un kauna sajūtu..
Pagāja laiks un populārākas kļuva Māmiņdienas, bet es vēl nebiju māmiņa un man sveiciens nepienācās..
Tad tauta sāka labvēlīgi uzlūkot abas dienas, un es paliku pa vidu. Sieviešu 8.martu, es tā arī nevarēju pieņemt, jo tie tā arī nekļuva par maniem svētkiem. Māmiņdienā, bērni maziņi paši nesaprot kas tas ir, a bērnu tēvs tos atklāti ignorēja..
Un aizdomājos šodien es, ka kaut kādā dīvainā kārtā, man arī dzimšanas dienas jau sen, kā tādas, nav bijis. Dzīvojot pie vecākiem dzimenes laikā no rīta dāvanas, un saklāts pusdiengalds mūsu ģimenei un viss. Bet tā jau droši vien daudziem. Kad vecāku ligzda tika atstāta, tad pat mielasts netika plānots. Dzimenēs iztikām ar draugu sms-iem, blakus dzīvojošo radu dāvaniņām un ja pagadījās kāds paziņa, tad varbūt paspieda ķepu. Bet tādu cilvēku ir daudz.. tādu, kas dzīvo bez svētkiem!
Es atceros vienu savu vieslektoru, kas bija pārsteigts, ka Latvijā, cilvēki, svinot savas dzimšanas un vārda dienas, paši klāj galdus un rīko balles! Viņš stāstīja ka pie viņiem Amerikā, tomēr populārāks variants, kad draugi saorganizē svētkus, un jubilāram ieslēdzot tumšā istabā gaismu, visi bļauj “Happy Birthday!” un balle sākas!! Mums tas nav pieņemts.. Mums, ja gribi svētkus, plāno, rīko, šmorē, mazgā traukus un piedāvā aktivitātes pats.. Vismaz man, lūkojoties no personīgā „zvanu-torņa”, izskatās, ka pārsvarā tā ir.. ne visiem, bet daudziem.. īpaši sievietēm..
Var teikt, ka mēs paši esam atbildīgi par to, ka rādām sev apkārt svētkus, svētku gaisotni, ielaižam prieku sirdīs, un ļaujamies ļaujamies ļaujamies skaļiem un skanīgiem svētkiem, mīļiem un romantiskiem gadījumiem! Jā, tam es piekrītu. Tam es absolūti piekrītu.
No kura zemes attālākā stūra nāk šī cilts – cilvēki-kas-nemāk-svinēt? Tomēr šķiet ka no bērnības. Ja tas nav iegājies ģimenē, ka svētki tiek sagaidīti un nosvinēti, nevis iedāvināti un izēsti, tad pieaugot tos svētkus nejūti vispār.
Un tomēr es pareizi izdarīju, ka izrotāju istabu ar baloniem, kad mazajam nesen bija dzimenīte. Galds viņam 100 gadus nav vajadzīgs. Tomēr balonu pilnu istabu..caur kuriem vari skriet, mest gaisā un smieties smieties smieties..ceru viņš atcerēsies :)
Mācīties mācīties un vēlreiz mācīties... šoreiz – mācīties iejusties svētkos :) izbaudīt, izspēlēt, izdzīvot un gaidīt nākamos!
Sveiciens svētkos tām sievietēm, kam ir patīkami saņemt sveicienus 8.martā, un tiem vīriešiem, kas atzīstot šo dienu par svinamo, apsveica ar vārdu vai buču kaut vienu vis- vis- vis- mazāko sievieti! ;) Paldies Jums par svētkiem!