... es nemāku pirmā
rakstīt, bet tas ir sava veida izaicinājums, lai pārbaudītu spēkus un iekšējo
stiprumu... es nemāku jautāt un ar runāšanu man nevedās, it īpaši ar
svešiniekiem... mēs visi esam svešinieki vienā virtuālajā telpā... kādu
iepazīstam vairāk, kādu mazāk, bet saskare mums sanāk... no tā
neizvairīties... man labāk patīk klausīties, ko runā cits, vai vispār
klusēt... es nenogurstu no klusuma, kaut labāk jūtos skaļā vidē... ir tik jauki
klusējot pasēdēt Daugavmalā un paklausīties kā ūdens šalc, kā kaija kliedz, kā
pāri tiltam aizbrauc mašīnas... vēl jaukāk to darīt zvaigžņotā naktī, kad dienas
steiga ir beigusies, ikdienas nogurums atstāts mājās un sēdēt daļējā klusumā,
un klausīties pilsētas nakts skaņas... un uzsmēķēt cigareti... viņu pat nevajag
tā pa īstam smēķēt, pietiek tik aizdedzināt un lai kūp... jo es tā pa īstam pat
neesmu iemācījusies smēķēt... tik cigaretes bojāju ar aizdegšanu, bet tabakas
dūmi man ir vājība... tos es varu kaut katru dienu smaržot... tieši izsmaržot
... vai ļausi man savu cigareti izsmaržot?... vai ļausi vēl mirkli justies kā nakts princesei?... ak ja tā varētu, tas būtu brīnumjauki...