Iniciar sesión
Menú
Publicidad
estere21

Man... mūsu draudzība... likās...


Kāpēc tas tā... ? Uz pasaules satiekas divi cilvēki... Sniegpārslas pavisam lēni krīt uz zemes, un pārklāj to ar mīkstu, pūkainu segu... Nu ko Tu man devi... ? - Neko, tikai atņēmi 'Laimi"... Bet, ja var, tad lai ņem!!! Tad es ņemu mēteli, cepuri, ģērbjos un eju... Vienkārši tāpat pa ielām paklīst... Pēkšņi gribas Tavam plecam pieglaust seju - Pastāvēt tā mazliet un sacīt : 'Redzi sniegs mazām pūkainām pārslām krīt - paņem to rokā un savel piku... Tā ir cieta, man mūsu draudzība likās... Bet tad, kāds to sviež pret pelēku, ziema sasalušu asfaltu un tā... -SAŠĶĪST-   
Publicado por: estere21
Publicado: 23/12/2009 20:56
Visto: 1486 veces
Comentarios: 2
A 0 personas les gusta este blog
Comentarios (2)
sirsnina-3 | 27/12/2009 18:14
Sievietei ir grūti, nepieķerties vīrietim, kurš viņai dāvā glāstus.
krots4 | 25/12/2009 13:22
Viena lieta ir sajust prieku no glāstiem, bet cita lieta ir pieķerties tam, ka mums šo sajūtu sniedz konkrēts cilvēks.. Ir forši sajust atkarību no sajūtām, jo tās nekad nepieviļ, kad vien sajūtam pazīstamo iekutēšanos pakrūtē :) ..bet nez vai vajadzētu justies atkarīgam no cilvēka, kas mūs noglāsta, jo cilvēki daudz retāk ir namainīgi savā attieksmē! :) ..Novēlu neielikt savu prieku sniegapikās! Labāk ielikt to glāstos! :)
En este momento, solo utilizamos cookies técnicas para garantizar el correcto funcionamiento del sitio web. Más información