Laikam jau gribētu satikt tādu, kas papildina mani, kas var pabeigt manu iesākto teikumu, un kura teikumu varu pabeigt es, mums ir jāpapildina vienam otru līdz vienam veselam, nu kā tur bija tajās dzejas rindās, ja Tev nekad neapniks... , ja man nekad neapniks... tā ir īpaša ķīmija... un tā nav no mums atkarīga... tā vienkāŗsi reizēm notiek , bet ļoti reti un tā ir laime... laime viena priekš diviem, nedalāma...
un kādai jābūt man pašai lai arī pie manis gribētos atgriezties, nedaudz sapņainai, līdz galam neizlasītai, nedaudz noslēpumainai...