Te, šajā brīnišķīgajā pludmalē, šajā brīnumjaukajā vakarā, kad no sajūsmas aizrāvās elpa, ikvienā mājoja bailes. Bailes no vientulības, bailes no tumsas, kas piepildīja viņu iztēli ar dēmoniem, bailes pasākt ko tādu, kas neietilptu labas uzvedības rāmjos, bailes no Dieva soda, no citu cilvēku piezīmēm, no likuma, kas soda jebkuru kļūdu, bailes riskēt un zaudēt, bailes nopelnīt, lai nebūtu jāpiedzīvo kaimiņu skaudība, bailes mīlēt un tikt atraidītam, bailes lūgt paaugstinājumu, pieņemt ielūgumu, apmeklēt nepazīstamas vietas, bailes mēģināt runāt kādā svešvalodā, bailes, ka tev nepiemīt spējas iespaidot citus, bailes kļūt vecam, nomirt, bailes, ka ievēros tavus trūkumus, bet neievēros tavu vērtību, bailes, ka neievēros ne tavus trūkumus, ne tavu vērtību.
/Paulu Koelju - Nelabais un senjorita Prima