Es sēžu uz liela un pelēka akmens,
Skaitu mākoņu aitiņas ,
Sildot vēderu saulītē,
Un domāju.
Jā ,interesanti gan,
Ko gan es te tā,
Viens pats dirnot,
Pašā diendusas vidū,
Varētu gudrot?
Un tu to nezini,
Jocīgi gan,
Domāju es tak par Tevi.
Un ne jau par aitiņām,
Arī ne jau par saulīt,
Par actiņām ,actiņām Tavām.
Ne teic ka meloju,
Neiztraucē mani,
Jo šajā brīdi es domāju ,
Taču tikai par...
Jā vai zini,
Vai tiešam Tu nezini,
Ka Tavas lūpiņas smaržo kā piens,
Un Tu pati,
Esi kā puišelis maziņš,
Bet kas ir puišeļi mazi,
To zina ikviens.
Nu lūk, atkal Tu skaisties,
Pazuda aitiņas, saulīte ,piens,
Un akmens kļūst pamazām vēss,
Tikai viens vienīgais cerību stariņš,
No sirsniņas manas uz tavējo taciņu auž.