KĀPEC ES ATLAIDU SAVU SEKRETĀRI...
Pirms divām nedēļām bija mana 40. dzimšanas diena, un tāpat jau es nejutos diez cik fantastiski torīt. Es devos brokastot, zinot, ka mana sieva būs jauka, novēlēs man daudz laimes dzimšanas dienā, un droši vien uzdāvinās dāvanu. Viņa pat nepateica labrīt, nemaz nerunājot par daudz laimes. Es nospriedu, OK, tādas jau tās sievas ir. Bērni gan atcerēsies. Bērni ieradās pie brokastīm un neteica ne vārda. Dodoties uz darbu es jutos diezgan nelāgi. Kad es ierados savā birojā, mana sekretāre, Lienīte, teica, "labrīt, Šef, daudz laimes dzimšanas dienā". Es sajutos mazliet labāk. Vismaz kāds bija atcerējies. Es nostrādāju līdz pusdienlaikam. Ap pusdienlaiku Lienīte pieklauvēja pie mana kabineta durvīm un teica, "zini, ir tik skaista diena, un ir Tava dzimšanas diena, aizejam pusdienās, tikai mēs divatā". Es atbildēju, "Hei, tā ir foršākā lieta, ko esmu dzirdējis pa visu dienu! Ejam!" Mēs aizgājām nevis uz ēdnīcu, kur mēs parasti ejam, bet uz mazu klusu, privātu restorāniņu, izdzērām pa diviem Martini un pusdienas bija patiesi izdevušās. Atpakaļceļā uz biroju, viņa teica: "Klau, ir tik skaista diena, mums taču nav jādodas atpakaļ uz biroju?" Un es teicu "Nu laikam jau nav gan... " Viņa teica "Ejam pie manis". Kad mēs ieradāmies viņas dzīvoklī, mēs izdzērām vēl pa vienam Martini un izsmēķējām pa cigaretei. Tad viņa teica: "Šef, ja tu neiebilsti, es aiziešu uz guļamistabu uzvilkt kaut ko ērtāku". "Protams", es sajūsmā atbildēju. Viņa iegāja guļamistabā un pēc kādām sešām minūtēm iznāca laukā nesdama milzīgu dzimšanas dienas torti ...
un viņai sekoja visi mani darbinieki, sieva un bērni. Visi dziedāja "augstu laimi, prieku no sirds .." ...
Un es sēdēju uz dīvāna ...
Un kājās man bija tikai zeķes ...
19. Maijs 2004