patika.. vējš-skriet pret vēju ,ļaut lai vējš īekrīt matos,ļaut lai vējš pūš tieši sejā... vēl arvien patīk... bet kādu laiku biju aizmirsusi par to,negāju vairs vējā .Ejot tieši vējā jutos brīva,bet sadarīju arī daudz muļķību,daudz nelabojamu lietu.Bija arī krišanas grāvjos... bija celšanās,es pratu ne tikai celties ,bet arī piecelties kājās.Manuprāt, tā nebija mana stiprā griba,kā es toreiz domāju.Tās bija kādas neredzamas rokas ,kas man ikreiz palīdzēja,reizēm tā bija tikai viena roka,kas man tika sniegta un cik labi,ka es to neatraidīju savā paštaisnībā .Man atkal patīk vējš... Tagad es varu droši tajā mesties,jo es zinu,ka ,ja es atradīšu kādu nomaldījušos dvēseli,es sniegšu viņai savu roku,kā kādreiz man tika sniegts-bez maksas,nesavtīgi,bez nosodījuma:)