Lēmums aizbraukt šodien neradās pēkšņi... tas tikai iznēsāts vairākas dienas un paziņots vakar... Viņš necentās atrunāt... tas vēl tikai piebēra ogles... it kā jau vainīgs, ka viss beidzies tik ātri... solījis vairāk - nekā devis... gribējās sacīt, ka muļķīgi aizbraukt... ne jau tāpēc, lai aizturētu, tāpat vien - pieklājības pēc... taču nepateica... nepateica, jo turpat blakus uzelpoja atvieglojums... atvieglojums par to, ka viss beidzies tik klusi, bez skaļiem vārdiem, bez asarām un apvainojumiem... vēsi un lietišķi... tas viesa cerību, ka vēlāk varbūt, ja būs tāda gribēšana, varēs atkal visu par labu griezt... nevarēs... to zināju Es, bet nepateicu, noklusēju... lai domā, kā tīk... tā tas bija, bet šajā reizē es to nepateicu... pateikšu vēlāk, ja būs tāda vajadzība... ja ne - jo labāk... dzīve nebeidzas ar vienu izjukušu romānu... un gan jau Viņš sapratīs bez vārdiem... Es iekāpu autobusā neatskatoties... viegli tas nebija... ļoti..ļooti gribējās pagriezt galvu, pavērties acīs - pārliecināties, ir vai nav kaut ko sapratis... bet bija bail, ka neizdosies asaras noslēpt... un, ja nu Viņš sauktu atpakaļ... ??? Atpakaļ nebūtu saucis... bija atgūta brīvība...