bet labi par tēmu... man vislabāk patika bērnība,kad pašam ne par ko nevajadzēja domāt...
un atmiņas... es mazs un niķīgs puišelis omei līdzi govi govi slaukt... ap gadiem 3... 4... uz turieni eju savām kājām,varbūt drusku panes... bet atpakal ome ar spaini un es niķojos... nes mani nes... un ja ne ..tad krītu gar zemi un brēcu ... un tā bieži,kaimiņi domā ko tam nabaga bērnam dara,kliedz kā traks pa visu pagastu...
ome pažēlojas tēvam,nu nevaru tikt galā ar to puiku,bet likt nav kur... tēvs,vai tad tu nezini ko vajag darīt,paņem bērza žagaru un kad nokrīt pa biksēm..ome,es nevarēsu... nu tad sagatavo man un aizliec aiz krāns lai stāv ,tā tēvs...
nu un kad man atkal ko nedeva vai neļāva... atkal jau istabā tēva klātbūtne metos gar zemi... spirināju kājas un visādi izrādiju dodiet man to ko es gribu... un tad tēvs paņēma zagariņu un man pa dibenu... un kā ome atceras no tās reizes vairs tādas ligas mani nepiemeklēja... bet ... arī tagad šad tad atceros vecos niķus ,mazliet savādāk gan...