Draugs ir DRAUGS, kamēr nesākam analizēt, svērt, vērtēt. un visi šie kas būtu, ja būtu, ir fantāzijas par tēmu: draugs kļūst par kaut ko intīmu, man piederošu, cenšos kļūt par drauga saimnieku, kontrolēt utt. Tad tas vairs nav draugs.
Varbūt varētu paturpināt tēmu un kāds varētu atbildēt uz jautājumu:
KĀPĒC man vajadzīgs draugs?