Vakardiena ir pagājusi un vienmēr – nesasniedzama. Visas atmiņas visā pasaulē man nevar atdot atpakaļ vakardienu. Es nekādi nevaru vēlreiz atkārtot to, ko darīju vakar. Es nevaru izdzēst vārdu no tiem, ko teicu vakar. Taču vakardiena ir pagājusi.
Otra diena, par kuru nevajag bažīties, ir rītdiena. Rītdiena ar jauniem pienākumiem, jaunām grūtībām, lieliem solījumiem un maziem to izpildījumiem. Taču arī rītdiena nav manā varā, es to nespēju kontrolēt. Rīt saule lēks vai nu spoža, vai aiz mākoņiem, bet tā lēks, man nav nekādas varas par rītdienu, jo tā vēl nav pienākusi. Man ir tikai viena diena – ŠODIENA.
Es, un jebkurš, vienas dienas cīniņu ar dzīvi var izturēt.
Es un vairums no mums salūztam tikai tad, kad šodienai pieliekam šo šausmīgo mūžības nastu – vakardienu un rītdienu. Varbūt tiešām ir vērts dzīvot – ŠODIENAI!