Sapņi, kā krāsaini akcentiņi ikdienas pelēcibai, vai tiem lemts piepildīties , ne vienmēr, bet vai varam bez tiem iztikt, un cik tālu varam tos ielaist savā dzīvē, un vai ir iespējams vispār nekad neiegriezties sapņu pasaulē, varbūt tieši sapņi ir tie, kas vienlaicīgi palīdz gan izdzīvot , gan arī sāpina , jo pats tu sapņu pilis sacel ,pats tām tici un pats redzi kā tās neatgriezenisaki sabirst, pie tā jau neviens nav vainigs, tā vienkārši notiek un tu pamazām cel tās pilis arvien mazākas arvien retāk , un tā ir pirmā pazīme , ka cilvēks noveco, kļūst reālists...